Draugi lūdza padalīties. Ir atbrīvojušās pāris vietas ornitologu nometnē. Ja nu kādam ir jaunietis 12-18 gadus vecs, kas gribētu 29.06 - 05.07 pētīt putnus, iet dabā un visādi izklaidēties Mētrienas apkaimē, par nelielu un godīgu samaksu (50 Eur), dodieties uz šo saiti .
Vieta mainīta, viss pārējais atbilst patiesībai.

Feisbuk lentē parādījās šāds kāda jaunā censoņa citāts.
""man patīk tas, kā visi iepozē ar saviem bakalaura / maģistra darbiem, nevis, piemēram, cenšas uzrakstīt savus pārsteidzošākos atklājumus vai secinājumus. no šīm bildēm mēs pat neuzzinām, par ko tad attiecīgais darbs ir rakstīts, jo redzam tikai izprintētus darbus vienādos vākos. tātad šo darbu galvenā vērtība arī pašiem studentiem ir tos vienkārši uzrakstīt un iegūt grādu, nevis atklāt kaut ko jaunu savā tēmā. (arī man, protams, bija līdzīgi, es neesmu uzrakstījis nekādu rakstu par savu darbu vai veicis apkopojumu.)"

Visnotaļ piekrītu jaunietim un domāju, ka mēs visi tikai iegūtu, ja katram "vāciņu postētājam" būtu jāieliek savā socportālā darba apkopojums vienkāršiem cilvēkiem, kas nav šaurās jomas speciālisti. Šāda iniciatīva liktu izsvērt darba autoram, kāda tad ir jēga no visa šī papīra blāķa zaļajos vai sarkanajos vāciņos, kā arī, manā skatījumā, tas varētu palīdzēt cīņā pret zinātnes marginalizāciju.

Kārtējā daļa bērnības pazūd uz neatgriešanos, kad saproti, ka atvienot veļasmašīnu no ūdensvada tu māki labāk kā tavs tēvs.

Kaut kad, mācoties par publisku uzstāšanos, mums teica: "Ja ir bail no pretī sēdošajiem, iedomājieties, ka viņi visi sēž uz poda". Nosmīnēju, bet, tā kā man ir raksturīgas citas problēmas, praksē nepielietoju. Toties visnotaļ naski padomiņu nodevu tāļāk saviem studentiem. Šodien, kad kārtējo reizi dalījos ar šo atziņu, sarunu biedrs paziņoja, ka šāda vizualizācija tikai vairotu viņa neērtības sajūtu.

Vai jums ir zināmi kādi citi triki, kas ļauj pārvarēt bailes no auditorijas, jo mans iemīļotais padomiņš laikam nav universāls.

Ja var ticēt maisu tilpumiem, man ir teju 450 litri drēbju.

Visilgāk dzīvo peles, kuras labprāt skrien ritenī.

Biju pasākumā ar angļu sarunvalodu, kas notika Austrijā. Pirms mājāslidošanas pēc vairākām stundām muzejā, kurā es centos latviski un aizraujoši izpildīties par dabiņu (ar vienu aci lūrot uz vāciski rakstītiem aprakstiem), iegājām ātrās ēdināšanas iestādē, lai paēstu. Sagrabinājusi savas vācu valodas paliekas, lūdzu iedot man ēdienu X. Aziātiska izskata jaunietis paskatījās uz mani un atbildēja krieviski. Man nobruka valodu relejs un es pārgāju uz žestiem un trulu blenšanu.

Es pirms kāda laika stāstīju, cik kruta sajūta ir izdomājot elegantu eksperimentu, vai uztaisot rezultātu grafiku un ieraugot, ka visi punkti ir tur, kur tiem jābūt. Bet emociju skalā tik pat spēcīga, tikai ar pretēju zīmi, ir tā kaitinošā sajūta, ka problēmas atrisinājums ir tepat kaut kur blakus, bet neizdodas to noķert. Lasi citu kolēģu publikācijas un ar pakausi jūti, ka tavas problēmas atrisinājums ir saistīts, bet tas turpina aizslīdēt no pirkstu galiem.

Pētīt!

Vakar novērotā tikko dzimušā jēra trīcošās kājas no apziņas aizslaucījis vispārējs organizatoriskā marasma izraisīts cinisms.