Samērā nesen skatījos kādas jaunas libāņu režisores filmu par pašlaik cibā virmojošiem tematiem - reliģijām un pārliecībām.
Darbība risinājās kādā kalnu ciematā, kur jau izsenis dzīvojuši gan kristieši, gan musulmaņi. Dzīvoja kā nu prasdami, ar šādiem tādiem kašķiem savā starpā, kašķiem ar kaimiņciematu, bet pēdējā laikā viss bija mierīgi.
Tomēr vairāku nelaimīgu apstākļu sakritības rezultātā brūvējās kārtējais nemiers. Ciema sievietes nolemj, ka viņām ir apnikusi visa šī ņemšanās, kuras rezultātā tiek zaudēti vīri un dēli, tādēļ viņas nolemj rīkoties. Pirmais solis - dāmas samet visus uzkrājumus un uzaicina uz ciemu vaļīgu krievu dejotāju trupu, lai novērstu vīru sakarsušos prātus citā virzienā. Kad tas nelīdz, dāmas nolemj uzsaukt vakara viesības, kurās tiek servēti ar hašisu un citām vielām bagātināti saldumi un dejo uzaicinātās dejotājas. Kad vīrieši ir ieslīguši svētlaimīgā miegā, dāmas paslēpj visus ieročus un nomaina visus ticības aksesuārus - kristiešu dāmas apsienas hidžabas un viņu vīri mostās no rīta klanīšanās pret Meku, musulmaņu dāmas apliekas krustus un mājās izvieto krucifiksus.

Man, kā bērnam, kas uzaudzis uz runča Leopolda multenēm, šāds risinājums šķita ļoti elegants.