Izglītība bieži vien ir lieta, par kuru visiem ir viedoklis, bet pārsvarā tas ir uz personīgo pieredzi balstīts. Es arī neesmu diplomēts pedagogs un pat pedagoģijas teoriju neesmu lasījusi. Tomēr atļaušos iekāpt šajā pašas izraktajā upē.
Pie
raksta par skolotāju iekšējo kultūru bija sastopams šāds komentārs: "Es jau iepriekš esmu minējusi, ka negribētu skolā redzēt bezbērnu pedagogus, jo ir piedzīvots, ka tāds jaunais uberkrutais speciālists vienkārši neizprot bērnu. Ar grāmatām un stratēģijām vien ir par maz, reizēm ir vajadzīga vienkārši kaut kāda nedefinējama mātišķības deva. Nejaukt ar pārspīlētu čomiskumu!" (citēta daļa no komentāra)
Ir kaut kāda iekšēja nepareizības sajūta pie šī citāta. Kā jums, dārga frendliste, it īpaši bērnu "turētājiem"?
Es teiktu, ka skolā cīši pietrūkst lietišķuma skolēnu-skolotāju attiecībās. Visās manis piedzīvotajās manu bērnu klases audzinātājās izņemot vienu mani dikti kretinēja pārspīlētais emociju daudzums. Aiz tam man patiktu, ja skolā būtu vairāk vīriešu kārtas skolotāju neatkarīgi no bērnu skaita.