Nesen runāju ar dāmu no IZM, viņa stāstīja, kā tiek tulkota latviešu valodas olimpiāde neredzīgo skolās. Bet citu priekšmetu olimpiādes esot grūti pārceļamas, jo bildes netulkojot. Kas mani pārsteidza, jo šķita, ka reljefi attēli taču būtu viegli uztaisāmi. Šodienas sarunā kundze, kas ir neredzīgo grāmatu korektore, arī teica, ka attēli tajās grāmatās neesot. Kādu brīdi padomājusi, es sapratu, ka telpisko informāciju neredzīgs cilvēks tiešām varētu uztvert pavisam citādi, kā mēs to esam paraduši. Mēs no mazām dienām mācamies vizuālo informāciju pārnest simbolos. Tāpat arī taktīlā izšķirtspēja ir atšķirīga no vizuālās izšķirtspējas. Tāpēc vienkārša reljefa bilde neredzīgam cilvēkam būs haotisks līniju un tekstūru jūklis.
jap, kaut kad sensenos laikos gribēju uztaisīt bildi neredzīgiem cilvēkiem un... izrādījās, ka tas ir praktiski neiespējami nevis tehnisku apsvērumu dēļ, bet gan tālab ka atšķirīgas ir cilvēku uztveres. Vispār tas bija šausmīgi interesants secinājumu kopums, kas no šī izrietēja.
Tā ir arī dzirdīgu bērnu skolotāju problēma, jo mūsdienu bērniem nepatīk lasīt un ir patīkami tie izņēmumi, kas vēl lasa ārpus uzdotā. Un tas ir skumji.