Nesen kāds jaunietis man teica, ka es runājot par raugiem kā par saprātīgām būtnēm, tad nu viens no maniem visantropomorfizētākajiem stāstiņiem par raugu.

Par raugiem sauc visas vienšūnas sēnes, kuras enerģiju var iegūt rūgšanas ceļā. Rūgšana, atšķirībā no cilvēkiem ierastās elpošanas, neprasa skābekli. Tomēr izmantotie oglekļa savienojumi netiek pilnībā sašķelti: beigās ir C2H5OH nevis CO2 un H2O, tādēļ iegūtais enerģijas apjoms ir mazāks. Vienkāršojot - sajaucot ķīmiskās molekulas mēs iegūstam enerģiju, kas tajās ielikta, lai tās uzbūvētu, tādēļ, jo tālāk izjauksi, jo vairāk enerģijas dabūsi.

Maizes raugs ir dīvainis, viņš pie pieejamiem cukuriem saka - jēj, tagad davai taisām spirtu! Lektori bieži vien komentē šo faktu kā - paskat, raugs nav lasījis bioķīmijas grāmatas. Ja viņš šos cukurus šķeltu līdz CO2 dabūtu 16x vairāk enerģijas. Bet patiesībā, spēja arī pie klātesoša skābekļa rūgt, nevis šķelt oksidatīvi, ir evolucionārs pielāgojums. Raugi parasti dzīvo uz virsmām, kur strauji var ienākties daudz cukura - koku mizas, augļu miziņas. Ja raugs strauji saražo spirtu, tad viņš likvidē visus konkurentus sev apkārt un tad palēnām uzņem atpakaļ spirtu un sašķeļ to jau skābekļa klātbūtnē.