Jūzeru bozena un fjokla raitās valodiņas iedvesmota, nolēmu jums pastāstīt savu šodienas sapni, kurā bija vairāki sapņi sapnī, visi bēga no kaut kādām postapokaliptiskām šausmām, man pazīstami cilvēki veidoja pilnīgi neizprotamus mīlaspārus un beigās stikla paviljonā mītošas būtnes paziņoja, ka tas viss ir tikai sapnis un visi pārvērtās par rōzā pūkainām čībiņām, bet kamēr domāju kā noformulēt un pastāstīt un mēģināju restaurēt detaļas, tējas krūzi pret degunu atbalstījusi, visa tēja slaidā lokā piezemējās uz kompīša  un ar to mans apcerīgais noskaņojums beidzās.

Ik pa brīdim ezss apstulbst no savām rokdarbu vēlmēm, kuras viņu piemeklē un, protams, ir tūlīt, tūlīt jārealizē. Ja paciešas kādas divas nedēļas, tad tas pāriet un aizmirstās, bet vajagvajagvajag taču. Pārsvarā šīs vēlmes aprobežojas ar cimdiņu vai šallītes uzmargošanu. Parasti katru gadu šajā "ārājauaukstibetiekšāvēlnesilda" laikā ezss piemeklē vīzija par rupjas vilnas džemperi ar pīnēm un augsto apkakli, bet lielā ņemtne, kas nav salīdzināma ar cimdu pāra uzķibināšanu, ir līdzējusi nogaidīt "aizmiršanas periodu" un džemperis nolien zemapziņā gaidīt nākamo drēgni. Šoreiz ir briesmīgāk, jo vīzijai ir nu ne tikai abstrakts veidols, kas ietver pīnes un augsto apkakli, bet arī vārds - Lopapeysa. Islandiešu tradicionālais džemperis.

Tagad plauktiņā stāv vilnas dzija un klusām cer, ka pēc nedēļas, kad es atgriezīšos no komandējuma, mana rokdarbu vēlmīte nebūs pazudusi.