Man jau likās, ka man vairs nav, ko cibai teikt, bet šodien jauki saklikšķēja lietas.

Brīvdienā bijām piepurva ezerā peldēties. Sākumā bija prieciņi par brišanu pa sfagniem, kas augšā silti, apakšā vēsi un jauki žļurkstīgi, tad prieciņi par brūno ūdeni. Iznākot ārā gan, pārlaid rokas pār ķermeni un samulsti, jo pēkšņi esi iemiesojies gliemī. Viss sildens un gļotains. Tāds normāls khtulu.

Kolēģi jau protams sāk spriedelēt par to, kas tad tur tāds savairojies un nākamā pelde tiek pavadīta ar tekstiem - jāiet papildināt ādas komensāļu slānis.
Bet tālāk par - būtu jāpaņem līdzi, jāpaskatās, varbūt jāpaaudzē - netikām.

Šodien vēstam savus piedzīvojumus cīnubiedram, kas saka, "bet es taču par to ekoloģijā referātu rakstīju" Tad nu iepazītaties - Gonyostomum semen

Jauka, samērā paliela aļģīte, kas aug brūnu ūdeņu ezeros. Ja kāds viņu aiztiek, viņa izdala gļotainus pavedienus (attēlā ar bultiņu), kas arī rada burvīgo Khtulu sajūtu.

Tā kā aļģīte tiek sastapta aizvien biežāk, tiek uzskatīts, ka tā varētu būt ievazāta suga, kas lēnām izplatās pa Eiropas ziemeļiem. Aļģes šūnas ir lielas un kļūst gļotainas, ja tās ēd vai citādi aiztiek, tādēļ ir maz ūdens bezmugurkaulnieku, kuri pie tām ķerās un bāž mutē. Tāpat aļģei ir viciņa, ar kuru tā naktīs dodas ezera dibena virzienā, savukārt zooplanktons (mazlopiņi, kas ēd aļģes) migrē otrādi, naktīs dodas uz ezera augšu. Tā nu aļģe dzīvo un vairojas.