Vakar sajutos atkal kā skolas solā rēķinot (mežonīgā tempā) teksta uzdevumus no sērijas - vīrs 1/5 no dzīves pavadīja kā bērns, 1/4 kā jaunietis, 1/3 kā pieaugušais un 13 gadus pusmūžā. Cik gadu ir vīram? Iekšējais nūģis apmierināti grudzina.

Dzīvokļa biedrene atkal nesen izmisusi stāstīja kā viņai nevedas ar ķīmijas mācīšanu, jo vietējām daiļavām māmuļas ir paziņojušas, ka nekad dzīvē viņām tā ķīmija nav bijusi vajadzīga un viņas nesaskata vajadzību meitām to mācīties. Es ik pa brīdim cīnos ar privātskolniekiem, kas ir ieņēmuši galvā domu, ka bioloģiju saprast Nevar un nemaz nav jācenšās. Pie manis ierodas ar kontroldarbiem un uz maniem skaidrojumiem palaiž smadzeni izplatījumā jau pēc otrā vārda, kad saprot, ka gluži pareizo atbildi, ko ierakstīt tur neteikšu.

Bet ir taču laba sajūta saprast šādus jociņus! (sperts tepat no cibas)


posta botomlains - zināt un saprast ir forši!