Diapozitīvs

Ir bez piecpadsmit seši - ceļos uz velobraucienu ar kolēģiem - atļāvos pirmo reizi ar viņiem labi pavadīt laiku pa šiem ~2 gadiem. Aha, esmu slikts. Apmēram astoņos esmu pie Juglas centra un tur tiekamies ar vienu kolēģi un braucam ar velo uz Rāmkalniem. Taču tas ir pavisam cits stāsts - tagad par UE! Varu minēt vien to, ka sanāca laba laika pavadīšana gan velobraukāšanā, gan (it īpaši) bradāšanā - sanāca ekstrēmākais bradājums līdz šim, šķiet.

Šāds iedalījums noteikti, ka ir tendēts uz aplamību pusi un aplamības rodas leņķī, no kura skatās uz šo ļoti cienījamo mūzikas žanru. Ja skatāmies iz tāda cilvēka pozīcijām, kurš nezina vairāk par radio repertuāru - baiss būs pat Karl Sanders, Robert Rich un Arcana. Bet, ja esam iekš šī mūzikas žanra, cienām tā atvēsinošo, baiso un izolējošo dabu, Lustmord un citi spēcīgi Dark Ambient mūziķi ir labs audiospilvens pirms gulētiešanas. Lai nu kā - pagaidām esmu uzdūries šādām Dark Ambient bandām, kuras atzīstu par baisām esam:

- Enemite - Ķīniešu Dark Ambient - ceļojums tumšās Āzijas skaņās;
- Amaka Hahina - nepieradināti, netīri un tumši;
- Karjalan Sissit - Martial/Death Industrial/Dark Ambient/Orchestral žanru pārstāvis - rada visnotaļ SHīgas un izteikti lieliskas skaņu pasāžas bez melanholijas piedevas - ūberlaba manta;
- Dead Man's Hill - Death industrial/Martial/Ambient - ļoti atgādina Legacy Of Kain videospēļu sērijas OST;
- Akira Yamaoka darbi pie Silent Hill videospēļu sērijas;
- Fatal Frame videospēļu sērijas OST - obligāti ņemama manta;
- Quake I OST, kurā Trent Reznor (NIN) darbi, ieturēti baisa minimālisma gaumē;
- Broken Notes - mūziķu apvienība, kura spēlējās SH gaumē, remiksējot un darinot savus darbus;
- Sui Generis Umbra - gabals Comayhem ir iznīcinoši baiss;
- Lustmord - komentārus? Viens no žanra pamatlicējiem - ārkārtīgi tumšs, baudāms - sevišķi albums Stalker. Arī tā agrīnajā formātā kā Isolrubin BK;
- The Axis Of Perdition albums Urfe - baisa audiogrāmata ar kaudzi Dark Ambient un nedaudz Black Metal (~2 dziesmās).

Protams, nepretendēju uz labāko bandu izlasi - šis ir subjektīvs skatījums uz tēmu, kuras antišaurpierībai ir tiešs sakars ar to, ko esmu baudījis. Tamdēļ lūk, saruna par tēmu: http://www.last.fm/group/Dark+Ambient/forum/11980/_/482406

        Vakar sanāca viens fiksais bradājums uz RA patvertni. Šis sanāca otrais apmeklējums. Sagaidām Ļ. cien. Tumsu un ap vienpadsmitiem kāpjam virsū uz velo, un maucam ~10km pareizejā virzienā. Par laimi biju paspējis nomainīt svaigi pirkto pakaļrata protektoru un kameru ar, kā arī apgreidoju braucamo ar četros režīmos mirgojošo pakaļgala lampiņu/lukturi. Tīkami, mhm. „Ilgāk dzīvosi” - Spams piezīmēja! Īstenībā varēja jau bradājumu sākt arī ap desmitiem – nāk rudens, nāk Tumsas laiks un Saules gaisma ātrāk piekāpjas nenovēršamajai mūsu planētas Zemes rotācijai - nē, nu gan jau, ka rotāciju var apturēt, ja kosmiskie putekļi izdomātu sagravitēties kopā pretējā virzienā - bet tas tā, nereāla teorija.
       Uzsākam ceļu, glīti penterējot Rīgas ielu pustumsu ar velo lukturiem. Un ne tikai ielu pustumsu – atcerējos, ka nebija sen braukts cauri tam mežiņam. Sacīts – darīts: mežā iekšā un prieka dziedzeri uz pilnu klapi – paralēli iet iela, taču gaisma ir pietiekami bloķēta, lai bez gaismas neko neredzētu! Uzminis uz ~25-30km/h, traucos pa izgaismoto meža taciņu, uzliekot par pienākumu priekšējam amortizatoram draudzēties ar saknēm un citām priecīgām lietām; uzliekot lukturim par pienākumu radīt limitētu gaismas riņķi sev priekšā – pietiekami spilgtu, lai redzētu nianses un priekšmetu krāsas – patiesībā daudz spilgtāku un lietderīgāku. Un prieks paaugstinās – ne tikai traukties caur mežu ir skaisti, bet skaisti ir arī tas, ka tas tiek darīts naktī, bradājuma ietvaros! Nakts meža velopriekus aptrauca izeja uz asfaltu – atstāju pēdējo meža smaidu uz asfalta, bloķētas pakaļējās riepas radītās švīkas un gumijas skaņas paveidā – atskatījās kāds pārītis uz bremžu skaņu, taču turpināja ceļu – a ko citu viņiem darīt? Jā, protektors bija jauns un riepa pietiekami uzpumpēta – ar pakaļgalu varēja sajust teju katru protektora niansi un šāda bremzēšana veic skaistu gludināšanu, hehe. ( Cuntinue? )

Vazājoties pa PSRS gala Aukstā kara ēras mantojuma telpām, var mēģināt iztēloties sevi dzīvojam kādā PSRS patvertnē - sevišķi, ja esi lasījis kādu no Civilās aizsardzības grāmatiņām. Ja ne - lielākajās patvertnēs ir arī izvietoti informatīvi plakāti ar nepieciešamāko informāciju. Bet kā ir (bija) ar otrā gala Aukstā kara politiku? PSRS sargājās no ASV, savukārt ASV no PSRS, loģiski. Un par ASV patvertņu būšanām var paskatīties šajā Aukstā kara ēras ASV dokumentālajā filmā par to, kā un ko darīt, ja rodas nepieciešamība izmantot patvertnes. ( Nuk'em )

Šī ir viena ellīgi laba un baisa mūzika - un tieši baisums ir tas, kas piesaista. Klausoties šīs izcilās dāmas audio ierakstus, pārņem psihotiskas un teju instinktīvas bailes, taču reizē arī dievinājums un apbrīna par sasniegto audiālo pasauli. Bet tas tā ir ne visās dziesmās - ir šai arī tradicionālākas gōtdziesmas iz Darkwave gala.

Taču kompozīcija Comayhem un tās klips - tas man lika iepazīt viņas daiļradi un par vilšanos var aizmirst!
http://www.youtube.com/watch?v=lxR-VaDBcHE

Līdzīgi ir ar kompozīciju Psychomachia. Creepy ^^

Tāds nu ir tas fakts - pagājušā gada septembrī solītā SH: Homecoming spēles OST relīze tā arī oficiāli nav iznākusi, diemžēl. Pati spēle man patika nedaudz virs viduvēja līmeņa, taču Akira Yamaoka mūzika pie tās ir allaž spēcīga - šajā gadījumā varbūt pat spēcīgākais Horror estētikas aspekts šajā spēlē, kuru atspoguļo ne tikai mana gaume, bet arī kāds citātiņš:

Yamaoka: I composed all the music and created all the sound effects as usual. The hardest part of collaborating with a foreign development team is making them understand the feeling of “fear” that we were looking for. In Japan, we all know “Tatari”or “Onryo”(people’s spirits come back to this world to harm those who pained them when they were living) , but Americans don’t. I spent a lot of time trying to explain this concept to the team."

Citāts ne tikai mielo manu domu par ASV videospēļu Horror impotenci, sevišķi psiholoģiska un sirreāla Horror, bet arī daudz ko pasaka par spēles Horror līmeni, kurš bija viszemākais sērijā, manuprāt - varbūt vien nedaudz zemāks par SH: Origins.

OSV: Do you have any final thoughts regarding your work Silent Hill Homecoming? Do you have a message regarding the game’s music that you want to relay to your fans?
Yamaoka: This is the first Silent Hill title on a next-gen platform, which allowed us to challenge ourselves when it came to creating the game, but not specifically aimed at the area of music (for me, the game and music are a part of the same whole). Silent Hill Homecoming has a different type of “fear.”

OSV: Can you tell us what’s next for you? Are there any announced projects that you are currently working on?
Yamaoka: I am currently working on something, but it’s unannounced. Please wait for a while, and when I can announce it, I’ll reveal something that exceeds Silent Hill, so stay tuned!

:O

http://www.originalsoundversion.com/?p=562#more-562
http://www.silenthillforum.com/viewtopic.php?p=457102#457102
http://www.google.lv/search?hl=lv&safe=off&num=50&q=Silent+HIll+Homecoming+ost&btnG=Mekl%C4%93t&meta=

( EDIT@2009.08.19, 11:10 - Skaņu celiņa recenzija )

Vai tas ir tikai slikts sapnis vai nakts murgi, vai arī paranormāls sapnis? Varbūt psihiskas slimības veicinātas ilūzijas vai "vienkārši" - pārdabisks un gandrīz nemateriāls ļaunums Fredija veidolā, kurš pie miesas un spēka tiek tikai ar cilvēku murgu palīdzību, kuri viņu baro ar savām bailēm tieši kā Lietuvēnu!?
Es spiestu uz pēdējo versiju, apvienojot to ar līdz filmas radīšanai un mūsdienām zināmo par tādu cilvēka miega paškontroles spēju kā Lucid Dreaming jebšu apzinātā sapņošana, jeb kontrolētie sapņi. Taču šeit kontroli dala gan Fredijs, gan sapņotāji, pamīšus apmainoties ar kontroles paketi.
Jāsaka, ka filma ir kvalitatīva ASV parauga Horror/Fantasy filma, kura paņem gan ar savu sapņu pasaules, gan ar "realitātes" stāstiem, kuri savijas. Realitāti lieku pēdiņās, jo iekš apzinātās sapņošanas cilvēks var neapzināties savu nomodā esamību un, ja neveic tā saukto reality check, viņš var pastrādāt dažādas muļķības, piemēram, iziet pa logu, pa savu virtuālo taciņu, ceļā uz, teiksim, pamestu budistu templi, realitātē nonākot uz asfalta saplēstā, asiņainā veidolā. Un ne tikai šis stāsts ir skaists. Patiesību sakot, kino veidolā tas ir daudz skaistāks, - veidotāji ir lieliski piepratuši savu arodu un no filmas 1984. gada tiek izstarots vecums. Nevis tas, kuru daudzi mūsdienu Homo Sapiens - "Sapiens" nīst un nespēj baudīt, apvainojot novecojušos specefektus, bet tas, kurš rada filmas atmosfēru! Filmā ir iestrādāta ne tikai astoņdesmito gadu šausmu filmu radīšanas tehnika, bet arī kas netveramāks: astoņdesmito mūzikas Ambientizētie paterni, dekādei raksturīgās spēles ar gaismām un kopējo filmas settingu - vientuļas savrupmājas un mistiskās šausmas. Astoņdesmito sajūta ir viens no filmas elementiem. ( One, two, Freddy's coming for you )

Kas notiek, kad Teh ultimate sadists satiek tādas pat kvalitātes Teh mazohistu? Ichi The Killer jums sniegs atbildi, neatstājot vienaldzīgu un nepadarot garlaicīgu ne sekundi!
Miike ir režisors, kurš, manuprāt, pat sviestmaizes pagatavošanu spētu parādīt tik vardarbīgi, estētiski un psiholoģiski sirreāli... Tā, ka apskrietos dūša pat rūdītam gore piekritējam, taču redzētais skaistums neļautu novērsties ne mirkli! Bet vardarbību un tās radītas šausmas viņš parāda tā, ka terminoloģijas komisijai jāliek kopā galvas, lai radītu jaunu terminu, kas filmā rādīto adekvāti atspoguļotu. Mīļi!
Domā, ka esi redzējis vardarbīgi šausminošu, tajā pat laikā saturisku filmu?Varbūt paprasi šo jautājumu Miike filmogrāfijai? Taču var jau būt, ka esi (Sin City, piemēram), bet ko par to saka, piemēram, Ichi?! Redzi, viņš raud un iet pie tā, kurš smaida līdz ausīm!

Lai gan augstāk minētais ir tīra patiesība, kuru paspilgtina garšīga vardarbības hiperbolizācija un nāve, kura liek smaidīt un sist plaukstiņas kā bērnam - filma nepaķēra tik ļoti kā Audition un Imprint. Vardarbība virs vardarbības reizēm mēdz būt tāda, pie kuras pierod jau pirmajā minūtē. Tā arī bija pavisam nedaudz šajā gadījumā - prieks skatīties, taču kaut kā pietrūkst, lai arī tēli kā allaž Miike filmās ir labi nostrādāti. Šķiet, ka nedaudz gaidīju to citu divu šeit minēto filmu glanci. Vēl jāpiezīmē arī, ka šajā filmā esošie sirreālisma elementi bija ļoti viegli sagremojami, tie nestāv blakus tādam viņa darbam kā Gozu. Bet nav godīgi tā salīdzināt, jo Gozu sekoja pēc šīs filmas. Taču vienu salīdzinājumu gan var uzskatīt par godīgu - iekš Audition un Imprint esošā vardarbība ir krāšņāka un mīļāka tā iemesla dēļ, ka tā kontrastē ar pārējo filmas būtību. Kontrasts izceļ lietas, padara tās redzamas. Beigu galā, visu laiku skatoties uz melnu, tas pēc laika šķitīs mazāk melns esam, bet pieliec blakus baltu un uzreiz cita lieta (lai gan atvainojos - varbūt nav īsti korekti salīdzināt, jo šī filma ir psiholoģiski gaļīgs trilleris, bet tās divas - uz Horror tendētas)! Līdzīgi ir šeit. ( ... tālāk ... )