Diapozitīvs

Manuprāt, ikvienam kino skatītājam ir skaidri zināma termina „remake” definīcija. Ja ne, atkārtosim: „Remake is a creation that is created again or anew”(viena no lakoniskākajām definīcijām). Saviem vārdiem - rimeiks ir jau eksistējošas lietas radīšana, kopējot eksistējošās lietas elementus, un saturu - ar mērķi (šeit jau sākas izpratnes dažādības un problēmas) vecajam piešķirt modernus elementus, dažkārt bagātinot saturu ar jaunpieliktiem elementiem. Citiem vārdiem to varētu saukt par konsolidācijas (termina juridiskajā izpratnē – apvienot abus radīšanas laikus/radījumus, aizstājot par nederīgiem uzskatītus elementus ar jauniem – moderniem un darbotiesspējīgiem) mēģinājumu. Konsolidācija – vieni varētu teikt, ka tieši šis ir mērķis, taču es uzstāšu uz ko citu – acīm redzama komercija. Kādi ir apsvērumi? ( ... tālāk ... )

Kino par pasaules sliktāko režisoru (?) Edward D. Wood Jr., kurš spārda gan ar savu stāstu, gan ar stilistiku - tā ne tikai stāsta par laiku pirms vairākām dekādēm, bet arī atdarina to laiku kinematogrāfiju (klasiski slīdoša kadru maiņa, butaforijas, u.tml.), šausmu izklaidi un romantiku, piedāvājot vairākus reanimētus izcilus tēlus, tādus kā Dracula, veco kinematogrāfiju (kā tēlu), Vampiria sievišķi - groteski pavedinošo, gaumīgi estētisko, sevis parodējošo dāmu, kā arī daudzus citus vārdus iz kino vēstures. Rezultāts: šausmu filmu sākumskola, gaumīgi kombinēta ar Holivudas pašironiju, Tim Burton romantiski drūmo jebšu groteski-barokaini-gotisko filmēšanas stilu (pareizāk sakot - rezultātu), komēdiju, satīru un drāmu. Taču visvairāk man patika filmā iemiesotā Horror klasika - Dracula aktiera atveidotājs un tā dialogi gan par, gan ārpus tēmas, vienkārši spārda pakaļu bez mitas! Ed Wood laikā tiek atspoguļota daļa no režisora dzīves un filmas Plan 9 from Outer Space (1959) tapšanas process.
Pēc filmas noskatīšanās ir tikai daži, taču ļoti spēcīgi secinājumi. Vienu var ietērpt iekš slēptajiem smailijiem iz draugiem.lv, attiecinot tos pret Vampiria tēlu; otrs - rodas pamatīgs stimuls un kāre pēc šausmu filmu klasikas - tās, kurā valdīja Dracula, Wolfman, Frankenstein, Vampiria...

8/10

Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=51U0f4VKXIg

Ir visnotaļ bezjēdzīgi tā ņemt un mēģināt apskatīt tāda režisora darbus kā Linčs, jo pārāk daudz dažādās jēgās un virzienos var rakt, tā arī pasakot to pašu, vai to pašu neko - brīva vieta jūsu interpretācijām, gara un simbolu lidojumam, to atšifrēšanai un vizuāli audiālām baudām. Taču jēga ir - runāt par labu kino ar sarežģīti struktūru tā centrā, lai gan daudzi šī gala kino sauc par slimas, kaķēnu māti apēdušas kucītes murgiem - tā nu tas varētu būt, ja skatītājs nav sagatavojies atbrīvoties no iekšējās prāta kontroles/aizmirst prātu, sapratu, loģiku un šo būšanu cenzūru, un ļauties notiekošā ietekmei dziļākā sevis būtībā.
Taču varu mēģināt - filmas raksturelementi tā kā būtu: ahronoloģija, mistērija, sirreālisma elementi, Horror, romantiska drāma, trilleris, shitload of mindfuck, kā arī Linča kinematogrāfijas īpašais rokraksts, par kuru neņemšos daudz spriest, jo pārlieku stipri par maz esmu saskāries ar viņa filmām (šī būt pirmā).
Šo kino, kā jau sirreālām un sarežģītām filmām pieklājas, ieteicams baudīt gan ar prātu, gan (un tieši vairāk) ar dvēseli un sajūtām - ja jēgu definējošie un skaidrojošie simboli un notikumu ķēde, tās pavedieni un posmi netiks atrasti un galvā būs pulku caurumi no maindfaka (kas ir vēl viena sirreālā kino priekšrocība), paliks bauda dvēselei, kuru sniedz Linča filmtaisīšanas savādais un mistēriskais, šausminošais, dažkārt pat ļoti šausminošais rokraksts, kas spējīgs radīt kapitālu un dažviet grotesku atmosfēru. Un ja būs vēlēšanās - loģikas paliekas filmā varēs meklēt un atrast nākamajās skatīšanās reizēs.

8/10 par Horror elementiem (sevišķi beigu daļā), stāsta sarežģītību un tā salīdzinošo daudzveidību, romantiskajām ainām un abstrakcionismu. Filma i prātam, i dvēselei.

Lai nebūtu topiku plūdi, savu verbālo nesaturēšanu par tēmu (kā allaž) "kino" un "videospēles", ietērpšu kombikorm formātā: seko apraksti par tādiem lieliskiem kino darbiem kā A Tale Of Two Sisters; Takashi Miike filmām Gozu, Audition, Imprint un Box (kura atrodama iekš DVD "Three Extremes"), kā arī par idiotiski tizlām filmām [REC] un Dark Asylum; visbeidzot par neatkārtojami lieliski estētisko filmu The Cell un labu Survival Horror žanra videospēli Condemned: Criminal Origins.


( Gokudô kyôfu dai-gekijô: Gozu (2003, Miike Takashi); 8/10 )

( [REC] (2007); 1/10 )

( The Cell (2000, Tarsem Singh); 9/10 )

( Imprint (2006, Miike Takashi); 8/10 )

( Three... Extremes (2004; Fruit Chan, Takashi Miike, Chan-wook Park); 7/10 )

( Dark Asylum (2001); 3/10 )

( Ôdishon (Audition, 1999, Miike Takashi); 8/10 )

( Janghwa, Hongryeon (A Tale Of Two Sisters, 2003, Ji-woon Kim); 8/10 )

( Condemned: Criminal Origins (PC; 2006); 7/10 )
 

Detektīv/piedzīvojumu/mistērijas žanra grāmata, kura tīņa gados (ap 14) man šķita tik ļoti saistoša esam, ka vairākkārt tika ņemta no bibliotēkas un pārlasīta. Pagājuši gadi 13 un vēlreiz paņēmu grāmatu rokās, un varu piedāvāt savu artavu grāmatas novērtēšanā:

Salīdzinot ar atmiņām no saviem šī darba glorificēšanas laikiem, tā šķita saturā daudz naivāka un, runājot Štāla vārdiem, pliekana - pat līdz līmenim, kad, nedaudz vīlies, noliku to nost uz mēnesi, varbūt diviem. Taču aizvakar sagribēju detektīvpiedzīvojumus un nolēmu dot tai vēl vienu iespēju - un nostrādāja. Atkal tiku ierauts latviešu privātdetektīvu dēkās, šķetinot gana samežģītu, noslēpumainu un tumšu lietu. Beigu galā, ja iemetam iekšējam policistam - kuram nepatīk panaivi mēģinājumi barot ar sazvērestības teorijām un prastu biblisko sātanismu un bibliskajām patiesībām Dena Brauna gaumē - kārtīgi pa galvu ar lielisku pusķieģeli vai diviem, bez viņa klātbūtnes grāmata uzreiz šķiet baudāmāka un varam šo savā ziņā klišejisko un naivo grāmatas daļu baudīt iz tēlu pozīcijām: attiecīgo tēlu pārliecības, pasaules uztveres, redzējumi un skatījumi uz lietām.( ... tālāk ... )