Atkal nekā
Nu es tātad skatos ziņas, ieraugu atkal ekstrasensu reklamē. Parādu kolēģiem, šie - a tev ko slabo piezvanīt? Nu nav jau mans nummurs, zvanu arī, saruna (aptuvens pārstāsts)

- labdien, vai ekstrasensi?
- jā, ekstrasensi

- ziniet, man te problēma dzīvē gadījās, palīdzēsiet?
- Nu protams!

- jā nu bija tā, ka man atveda tādu jocīgu akmeni no Tunisijas, vietējie esot iesmērējuši paziņam, tur ziniet tāds plakans akmens melns un kaut kas ieskrāpēts, tāda kā maza eglīte un šķība zvaigzne un vēl kaut kādi burti

/tajā galā uzmanīgi klausās/

- nu un tad es kaut kad agrāk biju utenī visādas grāmatas sapircies, man te vienam džekam patīk vecas grāmatas, nu tad mēs šķirstījām un tur taisni tāds akmens bija uzzīmēts

/ joprojām uzmanīgi klausās/

- nu tādā galīgi vecā grāmatā, vāciski, nu es drusku vāciski lasīt māku ``das okkulte`` saucās un tur bija ka to akmeni vajag piekarināt cilvēka matā virs nu tādas jocīgas zvaigznes, kuru uzzīmē smiltīs un tad viņš tā smuki šūpojas, nu mēs paprovējām un šūpojās un palika auksts un tā kā bailīgi

/tajā galā prasa [ieinteresēti, bet tā piesardzīgi] ko tad es vēlos

- nu [es stāstu] un tagad viņš...tas... sēž un skatās uz mani

/kas??/

Nu tāds tā kā bērns bet kaut kāds nepareizs un viņš tā kā kauc un visu laiku skatās, ko man darīt???

[strauji noliek trubu]]


Nu a ko man tagad darīt, a? Vot kad vajag tos ekxtrasensus tad pazūd krūmos, zvanīju vēlreiz a tur aizņemts.