Ļoti Dusmīgs Ieraksts
ja nu ir kāda parādība bez brūkošām zeķbiksēm un dēļ nepareizi sapītu (iespējams, tēva/omas pinumā) bižu smaguma sakarsušām ausīm, ko es neciešu un kas būtu gana konkrēta, tad lūk, tās ir NEPAREIZAS ZUPAS, ar ko īpaši grēko sabiedriskā ēdināšana pusdienpiedāvājumos.

ja mēs runājam par zupām,
tad gardas zupas noslēpums ir tās cieša, lēna un netraucēta savārīšana, virums – tas ir laiks, kas ieguldīts virā.
Vispirms uzmanību un laiku prasa pareizs buljons- krāsnī apbrūnina kaulus/saknes, tad tos lēni un ilgi vāra, regulē akcentus, papildina ar ūdeni, ja proporcija prasa. Kad nu četras, plusmīnus stundas tas savā nodabā ir verdis un tapis,
buljonu izkāš, atdzesē, nostādina, ja nelieto tūdaļ, tad sasaldē ledusskapja saltajās iekšās.

Un kad nu ir tās zupas vajadzēšana diena, tad labi savārīto buljonu aizdara ar visu, kas ienāk prātā, līdz tas, atkal jau uz lēni vārot un ļaujot visam sakosties , ir pārvērties par biezu, gardu, spēcinošu virumu ar pareiziem akcentiem un pārliecnošiem fona elementiem. Tā var būt viegla, plāna un askētiska, tā var būt tāda, ka karote stāv vertikāli, bet lūk, tā ir zupa un tā ir ieskaites zona.

Bet man atnes fraņču stikla apaļajā nebļodā "dienas piedāvājuma Minestroni", kurā pazīstu poļu saldēto dārzāju kubiņus brīvi švimmējot viņu pašu ūdenī ar vegetas un bārbekjū mērces piešprici, tad tā ir nevis Minestrone, bet KATASTROFONE un par tādas piedāvāšanu pienāktos aukstā vannā lobīt sīpolus trīs dienas, kā minimums.
Nu kas tas ir, ka pat garda zupa ir drīzāk izņēmums, kā drošpieejams mierinājums, uzticams glābšanas riņķis pilsētas kafejnīcu, fabriku, diļļu studiju, garšas laboratoriju, dienas restorānu un ēdiena studiju klānos?

Kanēļmaizīšu beķerejas, beigeļi un makarūni, tos lūdzu, uzkariet uz gurniem uz katra stūra. Bet zolīda zupa?!