Turpceļā no Putnusalas līcīša vakars vēl bija kraukšķīgi dzidrs dažu mājstāvu augstumā, bet augstāk darbojās tas pierastais novembra pelēkais debesu pārkars, tas pats arī kas šodien un vakar ļauj nesūdzēties par pārlieku žilbšanu saulē, bet/tāpēc/toties itin visam uz perfekti gludā Daugavas ūdens bija nevainojams, gleznojams atspīdums. Starp salām un visiem tiem krūmu čemuriem smaržoja, uhhh, kā smaržoja - tāda vēsa, bieza, svaiga, spirdzinoši blīva zemes smarža, ja atmetam karstuma daļu no vārda "tveice", tad gaiss bija tieši tāds, Latvijas novembra tveicīgais, tāds kā ļoti smags un blīvs vēss zīds. Aiz Daugavā saliktajiem zvejas tīkliem, tuvāk civilizācijai un īpaši aiz dzelzceļa tilta upei jau ir pilsētas smārdu ieplūde, tā jaucās ar ielas, gaismu un pūļu trokšņiem.
Pēc borta pulksteņa šķita, ka mēs Daugavmalā būsim uzreiz pēc uguns plosta un kāri varēsim tam sekot līdzi uz ūdens, bet izrādās, plosta palaišana aizkavējās un par plosta ugunīm maldīgi noturējām citas. Sveču siena labā krasta mūros un upmalā izskatījās pēc brīnišķīgākā svītrkoda, cilvēki pārvietojās, dziedāja, bet ne brīdi neatstāja sajūta, cik viss tas [mēs] ir ļoti, ļoti maza, kauč dažos vakaros arī gaiša sauja visā tajā miglas un gaismastrokšņu tinumā, tā neatstāja arī izlaižot loku caur tumšo Zundu, smirdošo pilsētas kanālu un pilnīgo miglas blīvmākoni atceļā. Dzīvojam labi, to tādās mazās un miglainās pastaigās pa upi var sev pavisam vienkārši atgādināt, zibsīzvaigznes.

ja nu ir kāda parādība bez brūkošām zeķbiksēm un dēļ nepareizi sapītu (iespējams, tēva/omas pinumā) bižu smaguma sakarsušām ausīm, ko es neciešu un kas būtu gana konkrēta, tad lūk, tās ir NEPAREIZAS ZUPAS, ar ko īpaši grēko sabiedriskā ēdināšana pusdienpiedāvājumos.

ja mēs runājam par zupām,
tad gardas zupas noslēpums ir tās cieša, lēna un netraucēta savārīšana, virums – tas ir laiks, kas ieguldīts virā.
Vispirms uzmanību un laiku prasa pareizs buljons- krāsnī apbrūnina kaulus/saknes, tad tos lēni un ilgi vāra, regulē akcentus, papildina ar ūdeni, ja proporcija prasa. Kad nu četras, plusmīnus stundas tas savā nodabā ir verdis un tapis,
buljonu izkāš, atdzesē, nostādina, ja nelieto tūdaļ, tad sasaldē ledusskapja saltajās iekšās.

Un kad nu ir tās zupas vajadzēšana diena, tad labi savārīto buljonu aizdara ar visu, kas ienāk prātā, līdz tas, atkal jau uz lēni vārot un ļaujot visam sakosties , ir pārvērties par biezu, gardu, spēcinošu virumu ar pareiziem akcentiem un pārliecnošiem fona elementiem. Tā var būt viegla, plāna un askētiska, tā var būt tāda, ka karote stāv vertikāli, bet lūk, tā ir zupa un tā ir ieskaites zona.

Bet man atnes fraņču stikla apaļajā nebļodā "dienas piedāvājuma Minestroni", kurā pazīstu poļu saldēto dārzāju kubiņus brīvi švimmējot viņu pašu ūdenī ar vegetas un bārbekjū mērces piešprici, tad tā ir nevis Minestrone, bet KATASTROFONE un par tādas piedāvāšanu pienāktos aukstā vannā lobīt sīpolus trīs dienas, kā minimums.
Nu kas tas ir, ka pat garda zupa ir drīzāk izņēmums, kā drošpieejams mierinājums, uzticams glābšanas riņķis pilsētas kafejnīcu, fabriku, diļļu studiju, garšas laboratoriju, dienas restorānu un ēdiena studiju klānos?

Kanēļmaizīšu beķerejas, beigeļi un makarūni, tos lūdzu, uzkariet uz gurniem uz katra stūra. Bet zolīda zupa?!