šokāļa šņākuļi. brbl' gaida ē-parakstītu dokumentu un ir niknis
eeeept, septiņi zibeņi, kā man ir apriebusies tā Britiškaunsila "Radi Latvija" ņemsme visriņķī. bulšitbingo, buzzword sacīkstes. Eksaltētās kundzītes kostīmos ar metāla diegiem un vāri svepstošās kultūras akadēmijas menedžerītes, nu idejtalko un breinstormē tiešraidēs, katrs galdnieks nu ir radošais rūpnieks un katrs podnieks saiedvesmots tapis par trauku līnijas dizaineru, kuru nabagu, nevar novaldīt sakot, ka nelec augstāk par uzlēcamvietu. Filča kreļļu radošums un radošās industrijas siera siešanā: godprātīgs amatnieks, aroda meistars vai kēksu cepējs ir vakardiena, dizains un mafini ir jaunais melnais un strīpainie lupatu deķi nav sava vārda cienīgi. ak jā, viena no radošākajām nozarēm ir mode, protams un re: klāt arī Latvijā radīti T-krekli. Kā stencils tas bija ļoti jauks, bet vai ka nu uz tieši tāda tēkrekla.

Aizvien vairāk un izteiktāk mīlu tos, kas klusē, bet dara un neraujas zem starmešiem. Zināms gan, ka komerciālos panākumus kaļ ar atpazīstamību, etc, bet sāk izskatīties, ka virspusē šajos palos ir uzpeldējusi labi atpazīstamu un dīki pārziemojušu tukšmuldētāju kārta, kura čiepstot uztankojas un tā arī visa radīšana - vārās un burbuļo. Kā vakar postēja ZZ, "real labs have tools, not just twitter."



Tikmēr atrast grafikas dizaineri ar darba tikumu un galvu uz pleciem ir mišen kritikal.

Un, for trek of rekords, grafiskās preču zīmes nostiprināšana patentu reģistrā aizņem trīs mēnešus un 3cm papīru kaudzīti, Igaunijā to izdarīja piecās dienās.


atvainojos. bija uzkrājies. lūdzu, nevienam neapvainoties, es šņerkstu par tukš-daiļ-muldētājiem, ne par tiem, kas konebūt rada. (vienīgi tie mafini, tie gan man griež ausī un arī nemaz negaršo, bet tas cits stāsts.)