Aufklärung ([info]avralavral) rakstīja,
@ 2019-12-03 14:56:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
1219. gads
Mana decembra sleja "Katoļu baznīcas vēstnesim". Atļaušos te ielikt, varbūt kādam interesē. Par "aktuālo" (jo visu laiku tagad grāmatas par to iznāk) Krusta karu jautājumu. Visas savas zināšanas par Asīzes Franciska misiju un to laiku es ņemu no Andrē Vošē (Vauchez) -- viduslaiku garīguma vēsturnieku no CNRS, tulkotu arī angliski (manas pēdējā laika mīļākās grāmatas; jo, jā, hagiogrāfiju par tāda līmeņa personām kā Francisks ir ļoti daudz, bet ar tām jāuzmanās).



Tikšanās

Šogad bija 800 gadu jubileja Asīzes Franciska sarunai ar Ēģiptes sultānu al-Maliku al-Kāmilu Piektā krusta kara laikā. Oktobrī es pati biju svētceļojumā Asīzē, tāpēc man bija pamudinājums paskatīties vēsturnieku grāmatās sīkākas ziņas par šo notikumu. Padalīšos ar dažiem faktiem, kas man pašai bija jauni un pēc kuriem es – kā sarunvalodā mēdz teikt – “paliku domīga”.
Francisks nebija pirmais, kurš meklēja iespēju nevardarbīgi evaņģelizēt musulmaņu pasauli. Viņa dzīves laikā Klūnijas abats bija licis iztulkot Korānu latīniski, lai varētu atspēkot islāma “kļūdas”. Tomēr Francisks, cik mums zināms, bija pirmais, kuram izdevās personīgi sasniegt augstākās islāma autoritātes un noturēt ar tām sarunu. Pats fakts, ka viņš no Asīzes nokļuva līdz Damjātas ostai pie Nīlas, ka viņu pa ceļam nenogalināja un ka viņu pielaida pie pašas frontes līnijas, ir diezgan pārsteidzošs. Nonācis pie līnijas (tobrīd bija noslēgts nestabils pamiers), viņš esot saucis “Sultān! Sultān!” un apsargi viņu aizveduši pie al-Kāmila.
Saruna starp Francisku no vienas puses un sultānu un mullām no otras puses nav saglabājusies. Jau laikabiedru versijas par šo sarunu bija diezgan dažādas. Visi atzina, ka Franciska evaņģelizācijas panākumi bijuši “nelieli”. Vieni rakstīja, ka sultāns pēc sarunas Francisku aizsūtījis atpakaļ, jo baidījies, ka viņš pievērsīs kristietībai nozīmīgus galminiekus. Stāsta arī, ka Francisks sultānu cienījis kā krietnu, mērenu karavadoni, bet atzinis, ka viņam trūkst dievbijības tādā nozīmē, ka augstākā patiesība viņu maz interesējusi.
Taču domīgumu izraisošā stāsta daļa ir šāda. Redzot, ka sultāns un mullas kļuvuši svārstīgi, Francisks piedāvājis vienkāršu pārbaudi. Viņš ierosinājis sakurt divus lielus ugunskurus, kuros attiecīgi iekāptu un stāvētu pats Francisks un mācītie vīri. Tādējādi Dievam pašam būšot iespēja skaidri parādīt, kura reliģija ir patiesa. Kad musulmaņu mācītie vīri noraidījuši šo piedāvājumu kā “neprātu”, Francisks sultānam pieklājīgi palūdzis tik un tā sakurt ugunskuru, jo viņš viens pats tajā iekāpšot. Sultāns noraidījis arī to un piedāvājis Franciskam vērtīgas dāvanas. Francisks no visām atteicies, sacīdams, ka viņa acīs tas viss esot “gluži kā mēsli”.
Mēs lasām un šausmināmies par musulmaņu kaujiniekiem, kas piesauc Dievu, dodoties pašnāvnieku misijās, un aizrauj nāvē arī nevainīgus cilvēkus. Ticība tādam Dievam, kas pieprasa nogalināt cilvēkus, ir ļauna un nepareiza. Tomēr jāatzīst, ka šiem kaujiniekiem ticība ir un viņiem tās ir daudz. Mēs savukārt zinām, ka mūsu ticība ir patiesa un ka arī Asīzes Franciska pirksts rādīja uz īsto Dievu. Bet mums šīs ticības ir pamaz, vai ne? Pārāk maz.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]avralavral
2019-12-03 15:15 (saite)
Šeit no Vošē "Francis of Assisi", tulk. angliski 2012, 90. lpp.
Redzams, ka musulmaņi visumā bija pat, jāsaka, ārkārtīgi pacietīgi ar pretējās nometnes sprediķotājiem -- vismaz šajā vietā un vēstures brīdī.

[Biju Perudžā un redzēju arī sv. Antonija no Padujas eremīta alu kalnos; tur nevar ne īsti apsēsties, ne apgulties, bet viņš tur tupēja pāris gadus, kontemplēja galējās un mūžīgās patiesības].

Among the Friars Minor who had been sent on mission at the time of the general chapter of Pentecost 1219, just before Francis' departure for Egypt, five were going to go among the Muslims of Spain. Having reached Seville, they succeeded in getting into the Great Mosque, where they started to preach against Muhammad. After being arrested and imprisoned, they were sent on to Marrakesh, where Don Pedro - brother of the king of Portugal, who led an army of mercenaries at the service of the Almohad sultan Abu Ya'qub Yusuf al-Mustansir (r. 1213-1224) - was able to get them fried. But disregarding the counsel of prudence by their Christian protectors, they began to preach once again in Marrakesh. This led the sultan to ban them from the city. They soon returned and were again imprisoned. As soon as they were released, they went back to publicly attacking the beliefs of Islam, which finally earned them decapitation on January 16, 1220. A few months later, their remains were brought back to Portugal, where they spurred numerous miracles. And it was in seeing their remains pass by the abbey Santa Cruz de Coimbra that the young canon regular Anthony - the future Saint Anthony of Padua - decided to enter the Franciscan order.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]avralavral
2019-12-03 15:56 (saite)
Tiem, kas varbūt nezina: franciskāņu rēgula tolaik bija viena no "niknākajām" (stipri stingrāka par benediktiešiem, piemēram). Un par spīti tam, vēl Franciska īsās dzīves laikā tā strauji auga un ordenī iestājās tūkstošiem cilvēku (pirmajā ordenī; otrajā - sieviešu - arī tūkstošiem, bet sievietēm, Franciskam par apbēdinājumu, pāvests neļāva vazāties apkārt sprediķojot; dažādu iemeslu dēļ, arī tāpēc, lai samazinātu tolaik augsto izvarošanas risku). Šie itāļu džeki tātad gāja uz Tuvo un Tālo Āziju kara laikā bez naudas un jebkāda īpašuma, neko nenesot līdzi (naudai un ieročiem nedrīkst pat pieskarties par roku); viņi drīkstēja tikai ubagot un pastrādāt pa ceļam, par to saņemot uzturu tik, cik tobrīd spēj apēst.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]simamura
2019-12-03 15:31 (saite)
Jā, visi tie apokrifiskie stāsti par labticīgām diskusijām starp rabīnu, mūku un mullu kādā Vidusāzijas karavansarajā, piemēram, vai pie hazāriem vai pie Kijevas kņaziem nāk no laika pirms krustakariem.

(Atbildēt uz šo)


[info]smejmoon
2019-12-03 16:31 (saite)
Sarežģīti tas viss. Tajā laikā Ēģipte vēl bija lielā mērā kristiešu valsts. Domāju tapēc arī tāda iecietība. Kā arī manā pieredzē musulmaņi ir daudz iecietīgāki pret kristiešiem nekā kristieši pret musulmaņiem. Brāļi kuri kļūdās.

(Atbildēt uz šo)


[info]kants
2019-12-03 19:17 (saite)
paldies
(kā sagadījās, vakar vakarā par vecticībniekiem klausījos - bija 3 veidu reliģiskās pašnāvības iecienījuši - nobadoties, sadedzināties, aprakties dzīviem. iemels aprakst sevi un ģimeni, ar visu zīdaini, dzīvam varēja būt arī tautas skaitīšana - pirmais cenzs ap 1897., gadu, jo tā no antikrista)

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]avralavral
2019-12-03 19:20 (saite)
neviens taču nespiež ne kam ticēt, ne kam piekrist

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]kants
2019-12-03 21:10 (saite)
vai ne?!

vecticībniekiem, ar viņu slēgtajām kopienām, bija stipri īpatnējas/pretiškīgas attiecības ar valsti - varētu teikt pretējas nekā viduslaiku katoļiem, bet galējs ticības apliecināšanas konteksts abos gadījumos ir savā ziņā politisks

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


(Anonīms)
2019-12-04 02:49 (saite)
"galējs ticības apliecināšanas konteksts abos gadījumos ir savā ziņā politisks" - tieši tāpēc liberālisms ir nāvīgais kristietības ienaidnieks.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]hedera
2019-12-04 11:15 (saite)
Cik nu atceros drupačas no vecticībnieku vēstures Krievijas impērijā, tad viņus spieda gan ticēt, gan piekrist. Tādēļ liela daļa bēga no represijām uz reģioniem ar lielāku reliģisko brīvību, tai skaitā Latgali.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]adirred
2019-12-04 10:17 (saite)
Vai tad dievam pēc definīcijas nebūtu jābūt zaudētāju pusē?

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]kants
2019-12-04 11:34 (saite)
Viņš jau ir. Visi mēs esam zaudētāji nāvei.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?