1219. gads
Mana decembra sleja "Katoļu baznīcas vēstnesim". Atļaušos te ielikt, varbūt kādam interesē. Par "aktuālo" (jo visu laiku tagad grāmatas par to iznāk) Krusta karu jautājumu. Visas savas zināšanas par Asīzes Franciska misiju un to laiku es ņemu no Andrē Vošē (Vauchez) -- viduslaiku garīguma vēsturnieku no CNRS, tulkotu arī angliski (manas pēdējā laika mīļākās grāmatas; jo, jā, hagiogrāfiju par tāda līmeņa personām kā Francisks ir ļoti daudz, bet ar tām jāuzmanās).



Tikšanās

Šogad bija 800 gadu jubileja Asīzes Franciska sarunai ar Ēģiptes sultānu al-Maliku al-Kāmilu Piektā krusta kara laikā. Oktobrī es pati biju svētceļojumā Asīzē, tāpēc man bija pamudinājums paskatīties vēsturnieku grāmatās sīkākas ziņas par šo notikumu. Padalīšos ar dažiem faktiem, kas man pašai bija jauni un pēc kuriem es – kā sarunvalodā mēdz teikt – “paliku domīga”.
Francisks nebija pirmais, kurš meklēja iespēju nevardarbīgi evaņģelizēt musulmaņu pasauli. Viņa dzīves laikā Klūnijas abats bija licis iztulkot Korānu latīniski, lai varētu atspēkot islāma “kļūdas”. Tomēr Francisks, cik mums zināms, bija pirmais, kuram izdevās personīgi sasniegt augstākās islāma autoritātes un noturēt ar tām sarunu. Pats fakts, ka viņš no Asīzes nokļuva līdz Damjātas ostai pie Nīlas, ka viņu pa ceļam nenogalināja un ka viņu pielaida pie pašas frontes līnijas, ir diezgan pārsteidzošs. Nonācis pie līnijas (tobrīd bija noslēgts nestabils pamiers), viņš esot saucis “Sultān! Sultān!” un apsargi viņu aizveduši pie al-Kāmila.
Saruna starp Francisku no vienas puses un sultānu un mullām no otras puses nav saglabājusies. Jau laikabiedru versijas par šo sarunu bija diezgan dažādas. Visi atzina, ka Franciska evaņģelizācijas panākumi bijuši “nelieli”. Vieni rakstīja, ka sultāns pēc sarunas Francisku aizsūtījis atpakaļ, jo baidījies, ka viņš pievērsīs kristietībai nozīmīgus galminiekus. Stāsta arī, ka Francisks sultānu cienījis kā krietnu, mērenu karavadoni, bet atzinis, ka viņam trūkst dievbijības tādā nozīmē, ka augstākā patiesība viņu maz interesējusi.
Taču domīgumu izraisošā stāsta daļa ir šāda. Redzot, ka sultāns un mullas kļuvuši svārstīgi, Francisks piedāvājis vienkāršu pārbaudi. Viņš ierosinājis sakurt divus lielus ugunskurus, kuros attiecīgi iekāptu un stāvētu pats Francisks un mācītie vīri. Tādējādi Dievam pašam būšot iespēja skaidri parādīt, kura reliģija ir patiesa. Kad musulmaņu mācītie vīri noraidījuši šo piedāvājumu kā “neprātu”, Francisks sultānam pieklājīgi palūdzis tik un tā sakurt ugunskuru, jo viņš viens pats tajā iekāpšot. Sultāns noraidījis arī to un piedāvājis Franciskam vērtīgas dāvanas. Francisks no visām atteicies, sacīdams, ka viņa acīs tas viss esot “gluži kā mēsli”.
Mēs lasām un šausmināmies par musulmaņu kaujiniekiem, kas piesauc Dievu, dodoties pašnāvnieku misijās, un aizrauj nāvē arī nevainīgus cilvēkus. Ticība tādam Dievam, kas pieprasa nogalināt cilvēkus, ir ļauna un nepareiza. Tomēr jāatzīst, ka šiem kaujiniekiem ticība ir un viņiem tās ir daudz. Mēs savukārt zinām, ka mūsu ticība ir patiesa un ka arī Asīzes Franciska pirksts rādīja uz īsto Dievu. Bet mums šīs ticības ir pamaz, vai ne? Pārāk maz.