Aufklärung ([info]avralavral) rakstīja,
@ 2019-12-03 14:56:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
1219. gads
Mana decembra sleja "Katoļu baznīcas vēstnesim". Atļaušos te ielikt, varbūt kādam interesē. Par "aktuālo" (jo visu laiku tagad grāmatas par to iznāk) Krusta karu jautājumu. Visas savas zināšanas par Asīzes Franciska misiju un to laiku es ņemu no Andrē Vošē (Vauchez) -- viduslaiku garīguma vēsturnieku no CNRS, tulkotu arī angliski (manas pēdējā laika mīļākās grāmatas; jo, jā, hagiogrāfiju par tāda līmeņa personām kā Francisks ir ļoti daudz, bet ar tām jāuzmanās).



Tikšanās

Šogad bija 800 gadu jubileja Asīzes Franciska sarunai ar Ēģiptes sultānu al-Maliku al-Kāmilu Piektā krusta kara laikā. Oktobrī es pati biju svētceļojumā Asīzē, tāpēc man bija pamudinājums paskatīties vēsturnieku grāmatās sīkākas ziņas par šo notikumu. Padalīšos ar dažiem faktiem, kas man pašai bija jauni un pēc kuriem es – kā sarunvalodā mēdz teikt – “paliku domīga”.
Francisks nebija pirmais, kurš meklēja iespēju nevardarbīgi evaņģelizēt musulmaņu pasauli. Viņa dzīves laikā Klūnijas abats bija licis iztulkot Korānu latīniski, lai varētu atspēkot islāma “kļūdas”. Tomēr Francisks, cik mums zināms, bija pirmais, kuram izdevās personīgi sasniegt augstākās islāma autoritātes un noturēt ar tām sarunu. Pats fakts, ka viņš no Asīzes nokļuva līdz Damjātas ostai pie Nīlas, ka viņu pa ceļam nenogalināja un ka viņu pielaida pie pašas frontes līnijas, ir diezgan pārsteidzošs. Nonācis pie līnijas (tobrīd bija noslēgts nestabils pamiers), viņš esot saucis “Sultān! Sultān!” un apsargi viņu aizveduši pie al-Kāmila.
Saruna starp Francisku no vienas puses un sultānu un mullām no otras puses nav saglabājusies. Jau laikabiedru versijas par šo sarunu bija diezgan dažādas. Visi atzina, ka Franciska evaņģelizācijas panākumi bijuši “nelieli”. Vieni rakstīja, ka sultāns pēc sarunas Francisku aizsūtījis atpakaļ, jo baidījies, ka viņš pievērsīs kristietībai nozīmīgus galminiekus. Stāsta arī, ka Francisks sultānu cienījis kā krietnu, mērenu karavadoni, bet atzinis, ka viņam trūkst dievbijības tādā nozīmē, ka augstākā patiesība viņu maz interesējusi.
Taču domīgumu izraisošā stāsta daļa ir šāda. Redzot, ka sultāns un mullas kļuvuši svārstīgi, Francisks piedāvājis vienkāršu pārbaudi. Viņš ierosinājis sakurt divus lielus ugunskurus, kuros attiecīgi iekāptu un stāvētu pats Francisks un mācītie vīri. Tādējādi Dievam pašam būšot iespēja skaidri parādīt, kura reliģija ir patiesa. Kad musulmaņu mācītie vīri noraidījuši šo piedāvājumu kā “neprātu”, Francisks sultānam pieklājīgi palūdzis tik un tā sakurt ugunskuru, jo viņš viens pats tajā iekāpšot. Sultāns noraidījis arī to un piedāvājis Franciskam vērtīgas dāvanas. Francisks no visām atteicies, sacīdams, ka viņa acīs tas viss esot “gluži kā mēsli”.
Mēs lasām un šausmināmies par musulmaņu kaujiniekiem, kas piesauc Dievu, dodoties pašnāvnieku misijās, un aizrauj nāvē arī nevainīgus cilvēkus. Ticība tādam Dievam, kas pieprasa nogalināt cilvēkus, ir ļauna un nepareiza. Tomēr jāatzīst, ka šiem kaujiniekiem ticība ir un viņiem tās ir daudz. Mēs savukārt zinām, ka mūsu ticība ir patiesa un ka arī Asīzes Franciska pirksts rādīja uz īsto Dievu. Bet mums šīs ticības ir pamaz, vai ne? Pārāk maz.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]kants
2019-12-03 19:17 (saite)
paldies
(kā sagadījās, vakar vakarā par vecticībniekiem klausījos - bija 3 veidu reliģiskās pašnāvības iecienījuši - nobadoties, sadedzināties, aprakties dzīviem. iemels aprakst sevi un ģimeni, ar visu zīdaini, dzīvam varēja būt arī tautas skaitīšana - pirmais cenzs ap 1897., gadu, jo tā no antikrista)

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]avralavral
2019-12-03 19:20 (saite)
neviens taču nespiež ne kam ticēt, ne kam piekrist

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]kants
2019-12-03 21:10 (saite)
vai ne?!

vecticībniekiem, ar viņu slēgtajām kopienām, bija stipri īpatnējas/pretiškīgas attiecības ar valsti - varētu teikt pretējas nekā viduslaiku katoļiem, bet galējs ticības apliecināšanas konteksts abos gadījumos ir savā ziņā politisks

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


(Anonīms)
2019-12-04 02:49 (saite)
"galējs ticības apliecināšanas konteksts abos gadījumos ir savā ziņā politisks" - tieši tāpēc liberālisms ir nāvīgais kristietības ienaidnieks.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]prtg
2019-12-19 20:56 (saite)
Kāpēc tieši kristietības? Arī islāma un budisma un daudzu citu reliģiju.
Ļoti vispārinot un pretnostatot reliģiozu skatījumu liberālam pamatā atsķiras priekšstats par to, caur ko iemantojama brīvība. Pretstats ir atšķirībā starp teorētisku atļaušanos(u) darīt jebko, vai caur disciplinētu un atturīgu dzīvesveidu. Atļušo uzskatīt, ka abas pieejas var kalpot sabiedrībai, gan indivīdam, ja tās izmanto prasmīgi, proti, bez krišanas galējībās.
Jā, runa ir par atšķirīgu kārtību (politiku). Bet vai pretrunām jāizraisa naids? Neobligāti. Naidu izraisa primāri bailes. Piemēram, saindēties ar to pretējo ideoloģiju, bailes, par kurām lielākas ir tikai bailes, ka ar to saindēsies bērni, un visi labi nodomi, audzināšanā ieguldītais un dzimtas turpinājumā ieguldītie reliģiozie vai liberālie tikumi ar to pašu būs vējā.
Tas, ko šāda tipa bailīgie nīdēji nesaprot, ir, ka dzīve ir pārāk gara, lai paiktu pie kaut kā viena, un parasti cilvēks tiecas palikt pie tā, kas dzīves kvalitāti uzlabo. Un tā (kvalitāte) savukārt ir plašs jēdziens, kas tiek mūža laikā vairākkārt pārvērtēta.
Viss ir mainīgs, un tādēļ pieņemams ar rāmu garu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]hedera
2019-12-04 11:15 (saite)
Cik nu atceros drupačas no vecticībnieku vēstures Krievijas impērijā, tad viņus spieda gan ticēt, gan piekrist. Tādēļ liela daļa bēga no represijām uz reģioniem ar lielāku reliģisko brīvību, tai skaitā Latgali.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?