Pilota memuāri.

35ci, bet dzīve, goč pendel nešķiet ne forša, ne aizraujoša, neko. Straggls. Mīžu. Iztiekot bez moralizēšanas, ka katrs pats savas laimes kalējs - raustos no visa, jaudas nav, neizlēmība sit augstu vilni.

Is this how it's supposed to be?

Ir pagājuši 3 mēneši, kopš no šķūnīša izvilku atdoto XBOX360 spēļu konsoli. Ir atdzīvināts barošanas bloks, uzlodēts modčips, konsole uzlauzta, vilktas spēles, tās arī lauztas, notikusi sūra diršanās, un tas viss tikai tāpēc, lai varētu visu spēlēt par brīvu. Ā, vēl otram kontrolierim RB podziņa pārlodēta.
Ja ne mans azarts un interese par 10 gadus vecu datorspēļu vēsturi, aaaabsolūti vieglāk būtu spēles pirkt legāli. Tas, protams, ja nabaga latvietim kāds mestu ar naudu.

Ņēma, ceļoja un atveda to sūdu pie mums.
Interesanti, vai tie, kas brauca, infincējās un atveda zarazu šurp, jūtas kaut kādā mērā vainīgi?

Esmu semantikas un terminoloģijas nacists vienlaicīgi.

Un vēl man ir aizdomas, ka Brālis iesaistījies kkādā krievu piramīdveida "startapu" pasākumā.

Jeb, Dienvidparka terminoloģijā runājot:

Interesanti, ka, ja es neiežurnalējos, tad šķiet, ka visi miruši - neredz nevienu piedraugotā Cibiņa pukstu radarā. Tukša liste. Bet, kolīdz ielogojies sistēmā, tā - āreče, reku jūs visi esat.

Jap. Esmu bijis pagalam aizņemts šos mēnešus. Kuģis ir reisos nemitīgi - gandrīz būtu jāpārsauc par kruīza bāzeskuģi. No viena punkta uz nākamo, lāpot pasauli pa visām (tehniskā un finansiālā rakstura) vīlēm.
Par piemēru: Hānbergs ir lielisks, RailBaltica pieteikuma dokuments no itāļu mafijas tulkojas labi, sūknim akā no mitruma niķojas spiediena devējs. BMW svečvadu pipši bija uzspiesti par stipru, saplaisāja un dzirksteli sita uz motora bloka korpusu. Mani nemitīgi aicina uz YOLOlo tusiņu, bet man nekad nav laika. Liepāja, Dzintars un Dabas parks. Un Čehija ar skameru bankomātiem.

Tad nu šis būs Distress Call: Team, report in!!!

Informatīvā higiēna - procesu un darbību kopums, kas jāievēro, lai izvairītos no liekas, bezjēdzīgas, huiņu saturošas informācijas patērēšanas.

/Starp citu - sveiki, šai mūslaikos Dieva aizmirstajā interneta nostūrī (ūķī?). Yup, we're still there!

Vēl norit diskusijas, bet var pieņemt, ka mans Spirit Animal ir bomzis.

Es nesaprotu, kur cilvēki rauj enerģiju. Kur to rauj hiperaktīvais Haralds. Varbūt lidot ir taisnība, dzīvei enerģija rodas kustībā, bet man vienalga aizdomīgi smird pēc apburtā loka.
Šodien cenšos atdot pārslodzes parādu vakardienai. Goda vārds, nespēju iedomāties, kā es parūpētos par bērnu (-iem) vai kādu citu. Novecojošie vecāki eventuāli droši vien būs pirmajā vietā, un tad būs jāsaņemas. Bet atceroties, cik grūti patiesībā gāja ar to saņemšanos, kad vēl ar emiilia nebijām pazīstami, varu tikai nopūsties.

Vienīgais parāds, ko nevar neatdot, ir parāds nogurumam.
Ātrie kredīti pagaidīs.

Gribējās kaut ko intelektuālu, sāku klausīties Krīvēna Pēdējo Pilīti par vardarbību pret sievietēm (nu, takš Inga Spriņģe studijā - kamooon!).

Klausījos un nespēju noticēt savām ausīm!! Fiziska vardarbība pret sievieti, protams, ir aboslūti nepieņemama, bet tik pat nepieņemama un DAUDZ grūtāk pierādāma ir psiholoģiskā un emocionālā vardarbība pret vīrieti!!!! Par kuru ne-ru-nā! Vispār!!
Būsim godīgi - modernajai pasaulei vīrietis ir ļoti, ļoti psiholoģiski nepielāgots, emocionāli nesagatavots, un tā īsti nezina, ko ar to iesākt. Bieži pat nezina, ko nozīmē būt vīrietim ( i know I don't!). Mamuts vairs nav jānes, tāpēc vīrietis visbiežāk tagad ir atrodams garāžās (links uz Katrīnas Neiburgas dokumentālo filmu Garāžas), tā viņš sevi realizē. Tomēr runāt un sarunāties ar sievieti vīrietis bieži vien nemāk, visas smalkās pazīmes, nopūtas, acu kontakts un ķermeņa valoda viņam paslīd garām nemanīta, ja tajā nav fizisku draudu pazīmju.
Atceros reiz, kā ar brāli spriedām par šo tēmu, proti, ka evolucionārā kontekstā vīrietiem ir burtiski iekodēts, ka par saviem vārdiem nāksies atbildēt. Fiziski. Palaidīsi muti - dabūsi pa muti. Sievietei nav šāda mehānisma. Un vīrietis nemāk runāt. Rezultāts ir katastrofa. Sieviete nav sagatavota un spējīga aizstāvēties fiziski, vīrietis - psiholoģiski & emocionāli.
Viņš cieš, cieš, cieš, līdz neiztur - un tad krauj. Vai iet prom. Fight & or flight. Sak, es taču pelnu, nesu, pērku, ceļu, būvēju, rūpējos, ko vēl tu gribi? Nedod dievs, ja sieviete pelna vairāk vēl turklāt. Modernajā pasaulē viņai ir arī nesalīdzināmi vairāk žurnālu, semināru, workšopu, procedūru, kā likt sev justies labi.
Vīriešiem nav ne žurnālu, ne semināru, ne workšopu, jo tiek maldīgi uzskatīts (iekodējies, pārneies no paaudzes paaudzē, hujviņzin), ka vīrietim tas neinteresē, ka vīrietis pats zinās, pats tiks galā, pats mācēs, pats sapratīs, pats izdarīs. Pats, pats, pats. Huiņa!! Jā, nevar izslēgt, ka ir kāds procents tādu čaļu (manuprāt - ap desmit %, minu), kas tiešām tiek galā. Kuri nāk no kārtīgām ģimenēm, dzimtām, kurā vīrišķīgums ir varējis augt un attīstīties. Kurās viņi to visu ir iemācījušies, tai skaitā arī, kā jāizturas pret sievieti. Bet vismaz man zināmo čaļu vidū lielākā daļa ir tādu, kas pa kluso rij kurš nu kādus nomierinošos medikamentus, vai nerij nemaz, jo tas taču nav vīrišķīgi - netikt galā. Bet vīrietis jūt, pat ar neattīstītu psihi, ja pret viņu izturas ar necieņu, aizskaroši, nievājoši. Un tad beigās paceļ roku pret vājāku, trauslāku, neaizsargātāku būtni.

Īsts vīrs ir kā ozols.
Viņu var zāģēt,

..un zāģēt, un zāģēt.

P.S. Atcerējos, kā vēl kādā reizē abi ar brāli bijām aizgājuši uz (bezmaksas!!) lekciju par trauksmi un depresiju. Mēs tur bijām vienīgie (!!) vīriešu kārtas pārstāvji. Jo vīrieši, protams, neraud un ar depresiju neslimo.

Vienvārdsakot, dzīve iet ja ne pa apli, tad pa spirāli gan.
Pirms gadiem 20 es aizrāvos, pētot lidojošos šķīvīšus un to, ko vispār tolaik par šo tematu varēja noskaidrot. Bija 1999. gads, Google knapi savos autiņos, HTML valda pār globālo tīmekli, un mēs visi esam jauni un skaisti, haha.
Bobs Lazārs - tā sauca to čali. Jauns nūģis ar brillēm un polo kreklu, kurš apgalvoja, ka ap 1989.g. ir strādājis pie lidojošajiem šķīvīšiem ne-Zemes-izcelsmes lidaparātiem, kuri "lido" manipulējot ar gravitāciju un telplaiku. 115 elements, ko tik vēl ne, vaizinies.

Ir pagājuši 30 gadi, ķīmisko elementu periodiskajā tabulā ir elements ar nosaukumu Moskovijs, kāds cits jauns čalis uzstājas ar prezentāciju savai dokumentālajai filmai. Par Bobu. Laiks ir cits, mēs visi esam skeptiķi un nu jau ekrānā pretī ir nevis jauns nūģis, bet vīrietis žaketē, kas ar to pārliecību, kāda piemīt nobriedušam cilvēkam, kuram nevienam nekas nav jāpierāda.. SAKA TO PAŠU. Ā, jā, pa šo laiku ir pierādījusies gan kompleksa eksistence, gan arī elements ir atrasts, un vēl daudz citu faktu ir nākuši gaisā. Tas, kas tolaik izklausījāš pēc zinātniskās fantastikas, sāk aizvien vairāk ost pēc patiesības. Nēēēz, kur mēs šo jau reiz esam redzējuši vēsturē?

Toties pasaule ir mainījusies. Vairs nevar piezvanīt uz bāzi cilvēkam un pajautāt. Tagad ir jāzvana sabiedrisko attiecību daļai. Gluži tāpat, kā var re-brandot Lattelecom par TET, var mainīt bāzu apzīmējumus un kodus. Bet būtiskais jau nemainās, vai ne?

Vienvārdsakot, patīkamu skatīšanos! :)

Kamīna jenga - gandrīz kā parastā, tikai tornis jābūvē aizkurinātā krāsniņā no neregulāras formas koka atgriezumiem tā, lai:
a)aizkurtos
b)degot nesabruktu
c)degoši neizveltos uz grīdas
d)spēle jāturpina, kamēr krāsiņa kuras

Reizēm šķiet, ka manī ir iebūvēta neiederīguma un vientulības sajūta, kas klusumā izpaužas visspilgtāk.

Nu, nemāku es pats stūrēt savu dzīvi, kaut ko ar to pasākt. Nemāku. Nebūs.

Reizēm es nelietoju zāles tāpēc, ka vienā no tumšajiem kaktiem joprojām glūn neveselīgā attieksme ka viss, kas ir farmakoloģisks vai raudzēts, ir slikts, slikts, slikts (tātad nekad nevar būt labs) un izraisa atkarību, un vispār kaputt. Groži savilkti tik spēcīgi, ka Mazais Brālis kā īsts šīs jomas profesionālis sarauc uzacis neizpratē ikreiz, kad saku, ka man tā tabletīte noglabāta nebaltai dienai.
Modafinils, alprazolāms, DMAA, citas, labākas lietas - tās visas nebaltai dienai. Un cik nebalto dienu jau šādi palaists garām, sakot sev, ka "nē, nedrīkst, kamōn, izturi, jāpietaupa, a ja nu!". Tas no tālās pagātnes nabadzības, nedrošības, neziņas un maldu purvu brišanas. No pagātnes nevar atkratīties, tā velkas pakaļ kā tāds ubags. Katru reizi, kad atlaid kuģa stūri un atsakies pats stūrēt, pats izdarīt izvēli, tas ieslēdz defaulto konfigurāciju, atrod nākamo stabilāko orbītu un tur pāriet autopilotā. Bet tā dzīve nestrādā.

Sou.
There's this little thing, called Modafinil.

Pašos pamatos ir tā: maiņu darba darītājiem un tiem, kuru darba / projektu stundas var ievilkties uz nenoteiktu laiku, bieži nākas saskarties ar negulētām naktīm un iekāpšanu ķirbī/kabacī/citā dārzenī. Līdz šim, kā izskatījās, vismaz mūsu galā nekādu īstu pretlīdzekļu pret šo problēmu nebija.

Tomēr izrādās, ka tādi pastāv. Un arī strādā, neradot nekādus būtiskus pēcefektus. Jā, pēc nakts un/vai dažām gulētām stundām joprojām esi dārzenis, tikai visi tie tavi dārzeņi ir skaisti ieslēgti pagrabā aiz atslēgas. Kognitīvās spējas ir augšā, vieglā aizkaitināmība un eksplozivitāte - lejā.
Protams, prieks ir dārgs, nosacījumi tie paši, kas parasti - dūšīgi ēst dienas laikā, nākamajā naktī doties pie miera laikā un gulēt pieklājīgu stundu daudzumu. BUT THE SHIT WORKS.

And done.

Ja uz dzīvi sāk skatīties no šāda skatupunkta, tā aizdomīgi līdzinās kvestam, kur pie katra šādā atrisināta "uzdevuma" iestājas nākamais līmenis. Interesanti, cik vēl nesen gripa un tuberkuloze bija nāves spriedums un jūrnieki mira elementāra C vitamīna trūkuma dēļ. Tas nu tā kā būtu atrisināts, bet, lūk, ir jaunas kaites, kas pabāž galvu tad, kad tās, kas kāva agrākā vecumā, tiek nobīdītas no ceļa. Ja nevari lidojuma ātrumu pārsniegt telpā, tad nāksies to pārsniegt laikā. Kaut kā tā. Katrs šķērslis ir nevis šķērslis, bet inženiertehnisks uzdevums: "a kā?"

Piemēram, tas pats kuzbas ir vainīgs arī pie tā, ka ierādījis man tik ļoti atkarību izraisošo podkāstu

The Eastern Border - par dzīvi Padomju Savienībā un austrumeiropiešu skatījumu uz pasauli. Iesaku.

Nekad nav paticis neviens darbs, kuru esmu strādājis. Neviens! Ir tikai mēreni nepatīkami vai neitrāli bijuši, vienlaikus ar interesi klausoties nostāstus par ļaudīm, kam patīkot savs darbs.
Bija jāpaiet vairāk kā 30 gadiem, lai savā mūžā piedzīvotu pirmās divas dienas darbā, jas patīk! Tevi baro, tev maksā, tu vari ierasties, kad gribi un doties prom, kad gribi, dzert kafiju cik gribi, izpausties kūtingā un citās svalkas zinātnēs, cik gribi, un tavs pārinieks / kolēģis ir fakin kuzbas!!!!

Does it get any better than this?

Neviens tā nemāk spēlēt akordeonu, kā es nemāku [piedabūt Jetiju pie HFRR uzpariktes dīzeļdegvielas eļļojamības pārbaudei uzkonstruēšanas no veca akvārija sūkņa, lol].

Es ceru, ka arī jums bērnībā bija vecmāmiņa, kas teica, ka "ja tas izskatās kā dīzelis un garšo kā dīzelis, tad tas, visdrīzākais IR dīzelis".

OH happy DAAAY!!

ar 0.06 sēru pret 0.001 normatīvos pieļauto esam aiz strīpas, bet who cares!!

Kā vecs krabis es tagad varētu klabēdams aiztirināties prom, jo no pasaules mērķtiecīgi atpalieku par apmēram dekādi. Apdzenu par apli, tikai pretējā virzienā, tāpēc liela daļa haipa par tehniskiem jauninājumiem man paslīd garām nemanīti, kā jau cilvēkam bez dīvāna un televizora.
Un, protams, ne jau es pieslēdzu NETFLIXu. emiilia tā roka paslīdēja, bet jāatzīst - IT'S THE SHIT. It's the shit tādam cilvēkam, kurš joprojām mēdz lejupielādēt mūziku mp3 formātā, filmas vilkt torrentā, braukt ar manuālo kārbu un sēdēt Cibā. :D

Reizēm man liekas, ka pasaule attīstās nepareizā virzienā, reizēm ka pareizā. Visdrīzākais, ka abos reizē.

Latviešu tautas pasakās ir daudz, daudz vairāk tumšu pavērsienu un skumju wtf beigu, nekā es mazs būdams spēju pamanīt. Kas toreiz bija savādāk?

Bet tagad? Tagad vajag vairāk Kūcvālus, vairāk tādas naktis ar mēness aptumsumu, industriāli psihodēliskām skaņām, mošanos ap vieniem un traukšanos rallijmoudā pa grants ceļiem, ar skatu uz Mažeiķu naftas lāpu un skursteņiem.

Redz, kā beigu beigās pienāca arī tāds vakars - ar Mazo Brāli augšstāvā pie manis, dzerot aliņus un runājoties.

OUJĀ. :)

Viss sliktais reiz beidzas?

Tiem, kas mani pazīst, nebūs noslēpums, ka šad un tad gadās sapsihoties kā tādam īstenam [pseido]pensionāram un burkšķēt par pasaules kārtību, tempu un nu-jau-acīmredzmo visa galu.
Tāpat daļai nebūs arī noslēpums, ka man patīk atdzīvināt mirušas lietas un dažādus gadžetus, bez pūlēm tos noturot pie dzīvības vēl tālu aiz paredzamā mūža ilguma. Laptops, kam šogad aprit 10mitā jubileja (ārpus jebkāda veselā saprāta iespējamības robežām) šķiet labs piemērs. Taču līdz nāvei sašķaidīts S7 edge, kas nupat augšāmcēlies no miroņiem, ir kas cits. Burkšķēšanas mērķis - TOO BIG!. Oledi-šmoledi-LTE-un-Šprotifaiji! TAS IR TELEFONS! Jā, tas sen vairs nav telefons, zinu, zinu. To properly pieklātos bakstīt abām rokām galvu nodūrušam līdz brīdim, kad tevi panāk pirmais laternas stabs, BET. Mūsu ķepiņas pēdējos pārsimts tūkstošus gadu nav kļuvušas lielākas un tas agregāts nav noturams vienā rokā! Jā, zinu, tūlīt sekos komentāri. Protams, protams. Žonglēt var iemācīties arī ar piecām atvērtām piena pakām un, nešaubos, tā arī notiks. Cik cilvēku, tik prasību, viedokļu dažādība untātālāk. Blablabla.

BET! Pirms dodos uz tuvāko pasta nodaļu pieteikt tālsarunu uz Rēzekni nākamnedēļ, vien piebildīšu, ka vienīgais pareizais telefona izmērs ir vecā labā 4s/5s/SE iPhone izmērs.

Make of that what you will.

Pamazām iesitu roku automehāniķu lietās - nolēmu salabot Škodfābja nestrādājošo aizmugurējo logu tīrītāju. Problēma ir visai izplatīta golfiem, polo, škodām, seatiem un VAG grupai in ženerāl.
4 stundas pavadot ārā, labā laikā, ātri kļuva skaidrs, kāpēc Robs toreiz, sen sen atpakaļ negribēja īsti ķerties tai lietai klāt. Darba daudz, bet vilnas (eirikos) maz. Izrādījās, ka viss mehānisms ir pilns ar dubļiem tiktāl, ka likās - Škodu kāds noslīcinājis purvā uz gadiem 40. Kas tur var rotēt, ja viss atliets mālā! Un jebļa iesērējušās detaļas izjaukt, tīrīt, eļļot un pielāgot - nenormāla.

But the point is: IS DONE! Škodijai tagad ir normāla VW Golf 4 astes slotiņa. Works like a charm.

Nākamajā cēlienā ķersimies pie kāda no BīEmm-Dab priekšējiem spārniem. Un salona gaisa filtra.

Sēžu SSā, skatos malciņu sezonai, 23eur/berkubā, joptvai, DĀRGI!
Kamēr skatos - bezmaksas radiolinks pamazām sāk gļukot, redz, kociņi salapojuši priekšā, signāls netiek cauri.
Sarunāju ar kaimiņu, ka drīkstu patīrīt mežiņu.
Tīru, tīru, stiepju, zāģēju, ap 17tiem knapi dzīvs ievelkos pagalmā. Davaj, piesēdīsies pie kompja, apskatīsies, vai kāds malciņu netir... O! 23eur/berkubā, LĒTI!!!! Jāņem.

Pienāk tas skaistais mirklis dzīvē , kurā viens vecāks nonācis līdz Tvaika ielai, otrs ārstējas narkoloģijā Ģintermuižā, kamēr pats skraidi starp abām iestādēm un mēģini to visu kaut kā menedžēt. Dikti gribējās iečekoties RPNC iekš Feisbuka. Nu, tā - ironiskai piezīmei.
Kas ar viņu abu dzīvēm aizgāja greizi, joprojām paliek lielākā neatminētā mīkla un, ja vien pats nebūtu tajā visā sapinies, ar lielāko baudu nospļautos par notiekošo. Bet nevar. Un tas ir tas sūdīgākais.

Vai pie alkoholisma noved neizārstēti smadzeņu satricinājumi, sajāta psihe, rakstura īpašības, vai vienkārši izlaidīgs dzīvesveids un stulbums? Kaut kas kopīgs visiem dzērājiem ir - neviens no viņiem nav patīkams cilvēks, pat ne skaidrā. Tālab pat atkačāta un pirmo reizi pa daudziem gadiem skaidrā esoša Māte atsakās pieņemt, ka slimnīcas izrakstā minētais par baltajām pelītēm ir patiesība. Tomēr šoreiz viss ir vienkārši. Dzersi? Nomirsi. Pīpēsi - nomirsi. Un es jau vairs nejūtu neko. Kaut kādu vārgu atblāzmu no emocijām, kas zināmā mērā padara šo procesu vieglāk menedžējamu. Sajāj dzīvi sev, ar savu bezatbildību un STULBO TAISNPRĀTĪBU sajāj dzīvi arī nākamajai paaudzei. Bravo. Aplausi.

Lauķi Rīgā, tas saucas. Laikabiedriem par abiem ir foršas atmiņas, man arī. Un te arī sākas tenterpenteris, daudz pretrunīgu notikumu, stulbu gājienu un absurdas rīcības. Kas pie kā noveda, mēs laikam tā arī nekad neuzzināsim.

"Pastāvēs, kas pārmainīsies", Raini citējot paziņoja mana Neiederīguma sajūta un turpināja transformēties cauri gadiem.
Būtu kaut kā jāstrādā ar šamo, bet nav instrumentu.

Moš kādam ir idejas?

Visas īstās šaizes sākas galvā. Vispirms ar to, ka netici, ka pats esi vērtība, tālāk seko klusa pārliecība, ka [līdz ar to] tavā īpašumā esošie priekšmeti arī ir bez vērtības, un galā pārliecinoši esi radījis [sev] pārliecību, ka kurš gan šito štruntu [kas tev ir], vispār pirks. Un katru reizi dzīve aplauž uz labo pusi un realitāte izrādās stipri savādāka.

Pārdevu gan vīna balonus, kaut neticēju.
Pārdevu arī boileri, kaut neticēju.
Pēc ķīna šortšiftera, ko tikpat ātri noņēmu BMW, cik uzliku, cilvēki stāvēja rindā, kaut arī krievs pirmais pasteidzās ielikt bildīti, kur kāds tādu tirgo par piečuku. Kaut kas ar tiem krieviem nav. Ka tikai iepist kapeiku un pie reizes vēl sašķobīt kāda pārliecību. Tas, protams, ja otrs šķobās. Un tā mēs noslēdzam apli ar nonākšanu atpakaļ pie galvas - ne jau kāds sašķoba tavu pārliecību. Tu šķobi to pats, visai absurdā, uz pagātnes pieredzi balstītā veidā izsecinot, ka, ja kāds kaut ko pārdod lētāk un uz to ir jāgaida mēnesi, nevis necik, tad tam nav nozīmes un vienmēr paliksi zaudētājos. Un tas tā nav. Zaudētājos var palikt vienīgi tad, ja nepieceļas no krēsla un nepakustina savu pēcpusi ne par milimetru. Tad gan.

/Music: Need for Speed IV Soundtrack - Callista

Tātad, pārdomas.
Pārtvaices rezultātā mēs varam iegūt viegli uzliesmojošu frakciju, kas pārtvaicējas temperatūrā 70-150C. Vienu, kas pēc blīvuma ir starp LVS normatīviem bezīnam (0.72-0.77) un dīzelim (0.82-0.84).un kuru varētu liet kā šurp, tā turp.
Iegūtais benzīns pēc blīvuma ar tanka 98to arī atbilst (0.740), bet pēc aromāta velk uz to, ka daudz vairāk aromātisko oglūdeņražu. Piesātinātie, nepiesātinātie - nav zināms. Galvenā doma tagad ir testēt, un galvenās raizes par oktānskaitli. Patiesībā vajadzētu koncentrēties uz 95tā blīvumu, kas nav zināms, jo nav vēl notestēts, un frakcijas jaukt skatoties, kā peld vai grimst densimetrs, ar plusmīnus tādu attiecību, kādu gribētos dabūt. Un tad pārtvaicēt 100ml etalona un zīmēt līknes.

Ar dīzeļfrakciju būtu jābūt vienkāršāk. Sēra saturs mūs neuztrauc un patiesībā labāk, ja tā tur ir vairāk nekā mazāk. Labāk eļļosies. Cetānskaitlis nav zināms, be atkal vecais stāsts: jo garākas ogļūdeņražu ķēdes, jo labāk, rupji rēķinot.
Dīzelim tagad interesantais moments būs tvaiku uzliesmošanas temperatūras testi, kur tīģeli silda un tvaikiem būtu jāaizdegas, kad šķ. temperatūra sasniedz ~55C.

Redzēsim, redzēsim.
Bet potenciāls milzīgs.

riepu benzīns | tanka benzīns | riepu dīzelis | tanka dīzelis


Nezināmie: sēra saturs, oktānskaitlis, cetānskaitlis (MOS, POS)

Sapņi mēdz atšķirties no realitātes tieši ar to, ka, lai cik ļoti arī neapgrozītu un nelolotu ideju savā galvā, galvenais ir izdarīt, novest līdz galam un baudīt rezultātu. Citādi visa dzīve tik vien kā sapnī.

Un, tātad, Eļik Internet Cafe (Cyka Blyat editon) atklāšanas vakars Šmucspainavā.




/N.B. Izspēlēts pagaidām vien Age of Empires 2 & Unreal Tournament 3

Tu, cilvēks, dzīvo, pieaudz, dari savas lietas, atceries jaunības laikus interneta kafejnīcās, un kādā vakarā uz sava arhaiskā laptopa uzliec WinXP, novelc Counter-Strike 1.6 (brīvi pieejams, WOT?) un, sev par milzīgu pārsteigumu atklāj, ka joprojām ir serveri un ir cilvēki, kas kapā onlainā!!!!!!

FAAAAAAKK!!!
Geimam tūlīt būs 20 gadu, VISS notiek.

Iekritu azartā sekundes desmitdaļā.

Kopš emiilia uzdāvināja dronu, jūtos kā kosmonauts kosmodromā:

Laiks nemainīgi draņķīgs, starts atliekas.

Tas ir ļoti, ļoti, ĻOTI viltīgs un provokatīvs auto.
Pats nemaz nesaproti, kāpēc Kalpaka bulvāris var skriet virsū ar 80km/h.

Palēnām mums top kopīgais GameRoom gariem ziemas vakariem. Kopā jautrāk!

Plānotais: 4-6 kompji ar iekšējo intranet tīklu, WinXP un:

-Unreal Tournament
-StarCraft (+ rezolūcijas mods)
-Warcraft
-Counter Strike 1.6
-C&C Tiberian Sun
-C&C Red Alert 2
-Age of Empires II

Bet, lai to visu sainstalētu, saslēgtu, palaistu un notestētu, vēl būs, ko iesvīst. Pekstiņu ne mazums.


Kādam nav kāds 17" LCD monitors nevajadzīgs aizķēries?

Jūs katodstars lasāt?

Ja vēl ne, tad aiziet, aiziet, aiziet.

P.S. Aiz atslēgas gan, bet kas par to?

Pirmkārt - reizēm sarunās man vienkārši nav, ko teikt. Un tad es klusēju. Bet klusēšana šķiet nepareiza - tā pārtrauc sarunu.

Otrs - vārdi. Ja nu ir kaut kas, pie kā es piepisīšos, tad tie ir vārdi. Precīzi definēti, universāli jēdzieni subjektīvo vietā. Nevis "tepat, netālu", bet tieši - cik simti metru?

Šo es nevaru nepastāstīt!!!!

Tātad, 2014. gadā Microsoft atteicās no savas līdz šim visu laiku veiksmīgākās operētājsistēmas WindowsXP. Kā varbūt dažs zina, uz šīs sistēmas kodola radītā Windows Embedded tikmēr klusi turpinās strādāt vismaz līdz 2019.g., jo tā tiek izmantota kases termināļos, bankas automātos, industrijā un citur.
Un tagad, izrādās, ir haks. ZE HAKS! Viena rindiņa reģistrā, kas ļauj mājas lietotājam ar savu Windu saņemt atjauninājumus no POS versijas!!!

Pēkšņi asinis dzīslās sāk riņķot.
Tūdaļ mēs uzgriezīsim veco, labu Windu un Counter-Strike 1.6, kā pieklājas!
:)))

Now who's with me??!!??!?!

Agrāk es bijos no dzīves un tagad tāpat.
Agrāk vārdi likās kopā raitāk un bez aizķeršanās. Tagad kaut kāda pašizdomāta politkorektuma vārdā palikusi vien murmināšana no manis.

Tamdēļ lasiet labāk pie turbund šo.

Jo forši un skan.

Pele nu ir kaķu debesīs pie Mikmikas, Rūča, Murčas un pārējiem.

Nav tā, ka es baigi fanotu par PABu, bet dažas lietas ir tīri vērtīgas:

"Nekļūsti VINDS"

- Vientuļš
- Izsalcis
- Noguris
- Dusmīgs
- Skumjš.

Kā ir kāds no šiem stāvokļiem, tā tas nozīmē, ka līdzsvars ir zudis un kaut kas jādara lietas labā.

P.S. /me šobrīd rij woku, Sudrabiņš guļ, iemurrājies gultā.

Es joprojām reizēm domāju, kas būšu, kad izaugšu liels.

/Koldplejs un Ķēdessmēķētāji - Something Just Like This

Noteikti piederu pie tās paaudzes, kas nemaz nav dzirdējusi vecās plates skanam.

Tēvs ticis pie sava plašu atskaņotāja un nu iet vaļā. Jāatzīst - surprising piece of tech.

Tā sajūta, kad dzīve šķiet kļūstam aizvien komplicētāka un sarežģītāka.
Laimes un apmierinātības sajūta nekorelē ar materiālās labklājības līmeni,
Apnikums un bezmērķība var uzklupt jebkurā brīdī. Prognozēt nav iespējams neko.
Peldēt pašplūsmā nozīmē tikt ierautam negribētu notikumu virknē, bet pašam stūrēt dzīvi bieži vien pietrūkst drosmes un prasmju. Par iniciatīvu nerunājot.

Man ļoti patika intervija vienā no pēdējiem IRiem ar bijušo Politika.lv redaktoru, režisoru Dmitriju P. "Kad saproti, ka pasaule tev neko nav parādā, dzīvot kļūst vieglāk."
Bet es nesaprotu. Nesaprotu ne to, kā ir domāt un dzīvot, uzskatot, ka Pasaule tev ir kaut ko parādā, ne to, kā rīkojas un domā cilvēks, kas tā neuzskata.

Wat da fak?
Anyone? Explain.

Tā patīkamā murrāšana, kas parādās ap 110km/h un uz augšu.

lenorad vārdiem izsakoties, "motorā pamostas naids". ^_^