![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pienāk tas skaistais mirklis dzīvē , kurā viens vecāks nonācis līdz Tvaika ielai, otrs ārstējas narkoloģijā Ģintermuižā, kamēr pats skraidi starp abām iestādēm un mēģini to visu kaut kā menedžēt. Dikti gribējās iečekoties RPNC iekš Feisbuka. Nu, tā - ironiskai piezīmei.
Kas ar viņu abu dzīvēm aizgāja greizi, joprojām paliek lielākā neatminētā mīkla un, ja vien pats nebūtu tajā visā sapinies, ar lielāko baudu nospļautos par notiekošo. Bet nevar. Un tas ir tas sūdīgākais.
Vai pie alkoholisma noved neizārstēti smadzeņu satricinājumi, sajāta psihe, rakstura īpašības, vai vienkārši izlaidīgs dzīvesveids un stulbums? Kaut kas kopīgs visiem dzērājiem ir - neviens no viņiem nav patīkams cilvēks, pat ne skaidrā. Tālab pat atkačāta un pirmo reizi pa daudziem gadiem skaidrā esoša Māte atsakās pieņemt, ka slimnīcas izrakstā minētais par baltajām pelītēm ir patiesība. Tomēr šoreiz viss ir vienkārši. Dzersi? Nomirsi. Pīpēsi - nomirsi. Un es jau vairs nejūtu neko. Kaut kādu vārgu atblāzmu no emocijām, kas zināmā mērā padara šo procesu vieglāk menedžējamu. Sajāj dzīvi sev, ar savu bezatbildību un STULBO TAISNPRĀTĪBU sajāj dzīvi arī nākamajai paaudzei. Bravo. Aplausi.
Lauķi Rīgā, tas saucas. Laikabiedriem par abiem ir foršas atmiņas, man arī. Un te arī sākas tenterpenteris, daudz pretrunīgu notikumu, stulbu gājienu un absurdas rīcības. Kas pie kā noveda, mēs laikam tā arī nekad neuzzināsim.
Kas ar viņu abu dzīvēm aizgāja greizi, joprojām paliek lielākā neatminētā mīkla un, ja vien pats nebūtu tajā visā sapinies, ar lielāko baudu nospļautos par notiekošo. Bet nevar. Un tas ir tas sūdīgākais.
Vai pie alkoholisma noved neizārstēti smadzeņu satricinājumi, sajāta psihe, rakstura īpašības, vai vienkārši izlaidīgs dzīvesveids un stulbums? Kaut kas kopīgs visiem dzērājiem ir - neviens no viņiem nav patīkams cilvēks, pat ne skaidrā. Tālab pat atkačāta un pirmo reizi pa daudziem gadiem skaidrā esoša Māte atsakās pieņemt, ka slimnīcas izrakstā minētais par baltajām pelītēm ir patiesība. Tomēr šoreiz viss ir vienkārši. Dzersi? Nomirsi. Pīpēsi - nomirsi. Un es jau vairs nejūtu neko. Kaut kādu vārgu atblāzmu no emocijām, kas zināmā mērā padara šo procesu vieglāk menedžējamu. Sajāj dzīvi sev, ar savu bezatbildību un STULBO TAISNPRĀTĪBU sajāj dzīvi arī nākamajai paaudzei. Bravo. Aplausi.
Lauķi Rīgā, tas saucas. Laikabiedriem par abiem ir foršas atmiņas, man arī. Un te arī sākas tenterpenteris, daudz pretrunīgu notikumu, stulbu gājienu un absurdas rīcības. Kas pie kā noveda, mēs laikam tā arī nekad neuzzināsim.
Ko tur piebilst, es nezinu. Droši vien banālo "turies", "mēs neesam mūsu vecāki" un lai izdodas izkārpīties no tā neatbildamo jautājumu apburtā loka. Ticu, ka tas ir iespējams, lai arī jēlums paliek vienmēr.
Stāsta morāle - atkarība ir stiprāka.
Jeb vai tiešām?!
Es kaut kādus gadus 30 biju svēti pārliecināts, ka alkohols = tas pats heroīns, un, ja iedzeršu, nevarēšu apstāties gluži tāpat kā vecāki, tāpēc ne piles, bet izrādījās, ka ne pēc vīna glāzes gribas iztriekt uzreiz 2 pudeles un atrubīties, nekā. Mēs pilnīgi noteikti neesam mūsu vecāki. Atcerējos Tavu mūžam aizvainoto vecmāmiņu. Tā tak arī ir stāja. VIenkārši poza, kā un kāpēc - cits jautājums.