Pilota memuāri.

Gribējās kaut ko intelektuālu, sāku klausīties Krīvēna Pēdējo Pilīti par vardarbību pret sievietēm (nu, takš Inga Spriņģe studijā - kamooon!).

Klausījos un nespēju noticēt savām ausīm!! Fiziska vardarbība pret sievieti, protams, ir aboslūti nepieņemama, bet tik pat nepieņemama un DAUDZ grūtāk pierādāma ir psiholoģiskā un emocionālā vardarbība pret vīrieti!!!! Par kuru ne-ru-nā! Vispār!!
Būsim godīgi - modernajai pasaulei vīrietis ir ļoti, ļoti psiholoģiski nepielāgots, emocionāli nesagatavots, un tā īsti nezina, ko ar to iesākt. Bieži pat nezina, ko nozīmē būt vīrietim ( i know I don't!). Mamuts vairs nav jānes, tāpēc vīrietis visbiežāk tagad ir atrodams garāžās (links uz Katrīnas Neiburgas dokumentālo filmu Garāžas), tā viņš sevi realizē. Tomēr runāt un sarunāties ar sievieti vīrietis bieži vien nemāk, visas smalkās pazīmes, nopūtas, acu kontakts un ķermeņa valoda viņam paslīd garām nemanīta, ja tajā nav fizisku draudu pazīmju.
Atceros reiz, kā ar brāli spriedām par šo tēmu, proti, ka evolucionārā kontekstā vīrietiem ir burtiski iekodēts, ka par saviem vārdiem nāksies atbildēt. Fiziski. Palaidīsi muti - dabūsi pa muti. Sievietei nav šāda mehānisma. Un vīrietis nemāk runāt. Rezultāts ir katastrofa. Sieviete nav sagatavota un spējīga aizstāvēties fiziski, vīrietis - psiholoģiski & emocionāli.
Viņš cieš, cieš, cieš, līdz neiztur - un tad krauj. Vai iet prom. Fight & or flight. Sak, es taču pelnu, nesu, pērku, ceļu, būvēju, rūpējos, ko vēl tu gribi? Nedod dievs, ja sieviete pelna vairāk vēl turklāt. Modernajā pasaulē viņai ir arī nesalīdzināmi vairāk žurnālu, semināru, workšopu, procedūru, kā likt sev justies labi.
Vīriešiem nav ne žurnālu, ne semināru, ne workšopu, jo tiek maldīgi uzskatīts (iekodējies, pārneies no paaudzes paaudzē, hujviņzin), ka vīrietim tas neinteresē, ka vīrietis pats zinās, pats tiks galā, pats mācēs, pats sapratīs, pats izdarīs. Pats, pats, pats. Huiņa!! Jā, nevar izslēgt, ka ir kāds procents tādu čaļu (manuprāt - ap desmit %, minu), kas tiešām tiek galā. Kuri nāk no kārtīgām ģimenēm, dzimtām, kurā vīrišķīgums ir varējis augt un attīstīties. Kurās viņi to visu ir iemācījušies, tai skaitā arī, kā jāizturas pret sievieti. Bet vismaz man zināmo čaļu vidū lielākā daļa ir tādu, kas pa kluso rij kurš nu kādus nomierinošos medikamentus, vai nerij nemaz, jo tas taču nav vīrišķīgi - netikt galā. Bet vīrietis jūt, pat ar neattīstītu psihi, ja pret viņu izturas ar necieņu, aizskaroši, nievājoši. Un tad beigās paceļ roku pret vājāku, trauslāku, neaizsargātāku būtni.

Īsts vīrs ir kā ozols.
Viņu var zāģēt,

..un zāģēt, un zāģēt.

P.S. Atcerējos, kā vēl kādā reizē abi ar brāli bijām aizgājuši uz (bezmaksas!!) lekciju par trauksmi un depresiju. Mēs tur bijām vienīgie (!!) vīriešu kārtas pārstāvji. Jo vīrieši, protams, neraud un ar depresiju neslimo.