Pilota memuāri.

Komentāri

Biohack. Shit's real.

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Sou.
There's this little thing, called Modafinil.

Pašos pamatos ir tā: maiņu darba darītājiem un tiem, kuru darba / projektu stundas var ievilkties uz nenoteiktu laiku, bieži nākas saskarties ar negulētām naktīm un iekāpšanu ķirbī/kabacī/citā dārzenī. Līdz šim, kā izskatījās, vismaz mūsu galā nekādu īstu pretlīdzekļu pret šo problēmu nebija.

Tomēr izrādās, ka tādi pastāv. Un arī strādā, neradot nekādus būtiskus pēcefektus. Jā, pēc nakts un/vai dažām gulētām stundām joprojām esi dārzenis, tikai visi tie tavi dārzeņi ir skaisti ieslēgti pagrabā aiz atslēgas. Kognitīvās spējas ir augšā, vieglā aizkaitināmība un eksplozivitāte - lejā.
Protams, prieks ir dārgs, nosacījumi tie paši, kas parasti - dūšīgi ēst dienas laikā, nākamajā naktī doties pie miera laikā un gulēt pieklājīgu stundu daudzumu. BUT THE SHIT WORKS.

And done.

Ja uz dzīvi sāk skatīties no šāda skatupunkta, tā aizdomīgi līdzinās kvestam, kur pie katra šādā atrisināta "uzdevuma" iestājas nākamais līmenis. Interesanti, cik vēl nesen gripa un tuberkuloze bija nāves spriedums un jūrnieki mira elementāra C vitamīna trūkuma dēļ. Tas nu tā kā būtu atrisināts, bet, lūk, ir jaunas kaites, kas pabāž galvu tad, kad tās, kas kāva agrākā vecumā, tiek nobīdītas no ceļa. Ja nevari lidojuma ātrumu pārsniegt telpā, tad nāksies to pārsniegt laikā. Kaut kā tā. Katrs šķērslis ir nevis šķērslis, bet inženiertehnisks uzdevums: "a kā?"
No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.
Powered by Sviesta Ciba