Pilota memuāri.

... - - - ...

... - - - ...

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Tā sajūta, kad dzīve šķiet kļūstam aizvien komplicētāka un sarežģītāka.
Laimes un apmierinātības sajūta nekorelē ar materiālās labklājības līmeni,
Apnikums un bezmērķība var uzklupt jebkurā brīdī. Prognozēt nav iespējams neko.
Peldēt pašplūsmā nozīmē tikt ierautam negribētu notikumu virknē, bet pašam stūrēt dzīvi bieži vien pietrūkst drosmes un prasmju. Par iniciatīvu nerunājot.

Man ļoti patika intervija vienā no pēdējiem IRiem ar bijušo Politika.lv redaktoru, režisoru Dmitriju P. "Kad saproti, ka pasaule tev neko nav parādā, dzīvot kļūst vieglāk."
Bet es nesaprotu. Nesaprotu ne to, kā ir domāt un dzīvot, uzskatot, ka Pasaule tev ir kaut ko parādā, ne to, kā rīkojas un domā cilvēks, kas tā neuzskata.

Wat da fak?
Anyone? Explain.
  • reliģija un ķimikālijas ir nākotnes atslēgas (c) Jello Biafra
  • Ko tur daudz stūrēt, vajag kaut kādu globālu mērķi un tad kaut ko bakstīt tajā virzienā.
  • Tie, kuriem "pasaule ir kaut ko parādā", uzskata, ka viņiem viss pienākas gatavs tagad un tūlīt bez piepūles, un, ja tā nenotiek, tad vaino visus citus pē kārtas, tikai ne savu bezdarbību. Tā man šķiet. Nav brīnums, ka Tev tas izklausās sveši, jo pašsaprotami dzīvo pēc principa, ka Tev neviens neko nav parādā. Pat vecāki ne.
    • Redz, gribētos teikt - jāunnē.

      Tas pats IRs, dažas lapas tālāk, kontekstā ar rakstu par bērnunama bērniem, kuru mammām bijuši knapi 20, pašas nākušas no bērnu namiem un nu viņu atvases uzaug turpat, turpinot ciklu. Jaunu dzīves neprasmju ciklu.
      Tas varbūt ir nelabvēlīgākais piemērs, bet lai. Tieši tie divi, kas izvēlējušies laist pasaulē vēl vienu, ir kaut kādā mērā [atbildību] parādā tam bēbim.
      Pat ja ne starta kapitālu, tad vismaz dzīvessziņu, prasmes un varbūt kaut kādus pirmos pakāpienus.

      Taču tas varbūt ir pārāk pieticīgi "pasaule ir kaut ko parādā" kontekstā.
Powered by Sviesta Ciba