Jāraksra grupiņas vacapp čatiņā. Katru dienu.

(Reply to this) (Thread)

Jā, starp citu, mātes teroru var sākt ar čatiņu - nav slikta doma! :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Oj, man bija doma šo jautājumu pacelt vecāku sapulcē, bet.. eēēm. Man tas likās, ka tas tomēr nebūtu godīgs gājiens.
Attiecīgi vecāku čatiņu neizskatu kā variantu.
Bet var jau būt, ka lieki.

(Reply to this) (Parent)

Visiem pēc kārtas jārunā ar māti. Visiem! Sīkais tiranizē citus bērnus, tad vecākiem ir tiesības patiranizēt māti, par ko ne? Rezultātā vai nu pieleks, ka tomēr kaut kas nav kārtībā, vai nu aizvāks uz citu dārziņu, kas arī variants.

(Reply to this) (Thread)

tas ir kā pret sienu.
māte ir mana bijusī klasesbiedrene, tb varētu teikt - paziņa. Esmu ar viņu runājusi, bet tur vispār nekas neaizķeras. Nosūdzu, ko viņas puika manējam izdarījis. Viņa man atbild - nu es pavaicāšu, vai tas bija tīšām vai netīšām. Aha, otro reizi ar akmeni pa pieri, tur patiešām jāskaidro tieši tīšums. Ja bērns nesaprot elementāru cēloņsakarību starp akmens mešanu uz citu un iespējamām sekām..
Pēdējos msg jau vnk ignorē.
Dārziņā viņa puiku atved, visu dara maksimāli ātri un nemanāmi, acīmredzami cenšas izvairīties. Ne jau tikai no vecākiem, arī bērniem (kuri iet pie viņas un sūdzas, ko tas puika viņiem izdarījis).

(Reply to this) (Parent)

man liekas, lai kaut ko izmanītu, ir jābūt apakšā papīriskam apstiprinājumam, ka bijušas regulāras problēmas. T.i., pēc katra kautiņa, skrāpējuma, apdraudējuma cietušā bērna mamma raksta b/d vadībai sūdzību. Nākamais loģiskais solis no b/d puses būtu huligāna vecākiem "ieteikt" griezties pie speciālista, kurš izsniegs bērnam oficiālu papīru, pa to vai ir vai nav kādi psihiski traucējumi. Attiecīgi no diagnozes esamības vai neesamības b/d jāplāno tālāk ko ar bērnu-problēmu iesākt.

(Reply to this) (Thread)

un, ja to bērnu pie ārsta neved un papīru nedabū (piespiest nevar), vai pat tad, ja ir kāds papīrs, bet vecāki izliekas, ka tāda nav (jo galu galā, nevienam speciālistam nav pienākums informēt izglītības iestādi), tad nevar izdarīt neko!
Esmu dzirdējusi, ka izglītības pārvalde var organizēt komisiju, kas palīdz piemeklēt atbilstošu diagnozes kodu, bet nevienu nevar piespiest to komisiju iet.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

atliek tikai visiem vecākiem savilkties vienotā dūrīte un dot prettriecienu. Traģiskākais, ja huligāna mamma tiešām neredz problēmu.

(Reply to this) (Parent)

Tā gluži nav, ka neko nevar izdarīt. Kā jau te rakstīja - katram bērna vecākam, kura bērns nopietni cieš, ir par katru incidentu jāraksta iesniegums b/d vadībai. Ja ir miesas bojājumi, var pa tiešo vērsties policijā. Vadībai tad krājas tie iesniegumi, vecāki nāk uz pārrunām, un, kad vadzis ir pilns, vadības pienākums ir ziņot instancēm - policijai, socdienestam, bāriņtiesai. (Pienākums ziņot ir jau uzreiz, bet nu dzīvē vadība zina, ka tāda viena sūdzība neko neiekustinās.) Policija vecākiem uzliek par pienākumu mainīt situāciju, socdienests nosūta uz obligātu BEA apmācību, psihologa konsultācijām vai vēl kaut ko, bāriņtiesa iekustina savas sviras - ja vecāki neved bērnu uz ped.med. komisiju (kas šai gadījumā ir acīmredzami obligāti, jo bērnam, spriežot pēc apraksta, ir uzvedības traucējumi), tad to dara bāriņtiesa, un tai vecāku atļauja nav vajadzīga. Vecāki pretosies līdz pēdējam, jo dārziņš bērniem ar uzvedības traucējumiem, visticamāk, ir neizdevīgā vietā, varbūt pat citā pilsētā, nemaz nerunājot par kaunu un pārdzīvojumiem, ka viņu atvase ir agresīva.
Darīt var un vajag. Vecāku čatiņš situāciju pasliktinās! Nekādā gadījumā nevajag šo risināt bērnišķīgi un aizmuguriski. Var aicināt uz oficiālām sapulcēm visas iesaistītās personas, var rakstīt iesniegumus, var (un vajag) dokumentēt traumas/incidentus/cietušo komentārus. Pat ja vadība ir kūtra un bailīga, varu galvot, ka audzinātājas ļoti grib, lai šis jautājums tiek atrisināts. Nekādā gadījumā nedrīkst ļaut, lai nikni vecāki runā ar pašu bērnu, kurš uzvedas agresīvi (šis neizbēgami uzpeldētu vecāku čatā, un bezspēcīgie vecāki justu vilinājumu izmantot šo gājienu, kas varētu beigties ļoti nelabvēlīgi, jo agresīvā bērna vecākiem dotu rokās trumpjus - pat līdz tiesai). Arī audzinātājām ir pienākums ziņot vadībai par katru šādu gadījumu - viņas jāiedrošina rakstīt iesniegumus. Uz katru vecāku vēstuli vadībai ir pienākums reaģēt.
Man kā bērnudārza un skolas psihologam diemžēl jāteic, ka iespējas koriģēt paša bērna uzvedību, nemainot ģimenes modeli, ir niecīgas pat tai mazticamajā gadījumā, ja bērna uzvedībai nav nekādu organisku iemeslu (psihiatrisku cēloņu). Ja bērns tādā veidā izreaģē trauksmi vai pats savas traumas, ko gūst, piemēram, vardarbīgā ģimenē, tad nekādas desmit smilšu terapijas reizes un konsultācijas ar psihologu neko neatrisinās, kamēr viņš būs ģimenē. No otras puses, tik bieža noteikumu pārkāpšana diemžēl parasti ir saistīta ar psihiatrisku diagnozi, opozicionāri izaicinošiem traucējumiem, kuriem pēc pilngadības sasniegšanas mainās apzīmējums - tad to sauc par antisociālu uzvedību. Statistika ir ļoti drūma, bet tādi cilvēki sabiedrībā vienmēr ir bijuši un būs, galvenais - iemācīties norobežoties un pasargāt savējos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Diāna, milzīgs paldies par tik izsmeļošu komentāru!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Esmu pēdējā pusgada laikā bijusi iesaistīta četros šādos gadījumos - vienreiz skolā, vienreiz dārziņā un divreiz kā Bērnu tiesību aizsardzības komisijas locekle. Visos gadījumos visi jutās bezspēcīgi, likās, ka nemūžam nekas nemainīsies, un jāteic, tas prasīja no gada līdz trim gadiem, līdz situācija atrisinājās, bet tomēr atrisinājās. Visos gadījumos bērni mainīja mācību iestādi. Cita problēma, ka tad, ja dārziņā ped.med.komisija piemēro speciālās izglītības programmu (un dārziņā visiem traucējumiem formāli skaitās viena un tā pati programma - attīstības traucējumi), tad pēc skolas vecuma sasniegšanas viss sākas no gala, jo nav noteikts, ka tam agresīvajam bērnam automātiski jānonāk speciālajā mācību iestādē ar uzvedības traucējumu kodu. Viņš ar bērnībā piešķirto kodu mierīgi tiek iekļauts jebkurā parastajā skolā, kur ir akreditēta programma ar mācīšanās traucējumiem. Tad viss atkal sākas no gala.
Un vēl ir tāds bēdīgs rādītājs, pētījumos konstatēts, ka vecākam pašam vajag vidēji trīs gadus, lai sagremotu un pieņemtu faktu, ka bērnam tiešām ir problēmas. Tas nozīmē - jo agrāk citi vecāki un audzinātājas uz to vērš uzmanību, jo ātrāk ir cerība, ka vecāks samierināsies un rīkosies. Bet parasti jau ir otrādi, līdz piecu gadu vecumam audzinātājas klusē un arī vecākiem neko nesaka, jo baidās no pretreakcijas un arī no tā, ka viņas pašas kāds vainos. Bet piecos gados vecāki spriež - lai jau vēl iztur tos pēdējos gadiņus, tad jau būs skola, būs prātīgāks. Tipiski to visu sāk reāli risināt 2. klasē, un, ja tie tiešām ir opozicionāri izaicinošie traucējumi (tieksme pārkāpt normas un likumus), tad pat tāda nosacīta uzvedības koriģēšana jau ir nokavēta.
Turies, mīļā sirds! Šausmīga situācija, un trakākais, ka tīri objektīvi šādu bērnu skaits ļoti krasi pieaug.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Paldies par komentu, ļoti noderīgi. Tev varbūt ir kāds minējums kāpēc tāds bērnu skaits pieaug? Vecāki mazāk rūpējas par bērniem?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es drīzāk teiktu, ka mūsdienu bērni ir vissaprūpētākie civilizācijas vēsturē.

(Reply to this) (Parent)

viena versija ir muusdienu paartika, kas ne katram beernam naak par labu.

(Reply to this) (Parent)

Vispār jau traki enīvei, jo mans bērns cieš maz, un izskatās, ka citi nav pietiekoši apņēmīgi, lai par katru punu vai skrāpējumu rakstītu iesniegumu. Audzinātājas ĻOTI grib risināt situāciju, raksta žurnālā incidentus (un patiešām, vadītāja ir teikusi, lai viņas tā nedara).
Vakar uzrakstīju iesniegumu, šodien aiznesīšu vadītājai. Nupat aizsūtīju iesnieguma tekstu audzinātājai (lai zin, ko rakstu), man atbildēja ar lielu PALDIES, ka to daru.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bāc, tā vadītāja tad ir kaza un nerūpējas par savām darbiniecēm. Vecāku iesniegumi ir vienīgie ieroči iestādes rokās, un viņa neko negrib redzēt. Varu pieņemt, ka audzinātājas tādā vidē briesmīgi izdeg.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tad nu es tomēr aizmuguriski pāris mammām (tām, ko vispār daudz maz zinu, jo mēs esam grupā gadu, neko baigi nečupojos) uzrakstīšu ziņu ar aicinājumu reaģēt uz katru incidentu ar iesniegumu.

(Reply to this) (Parent)

Kamēr pilnmēness nav beidzies, biju pie vadītājas ar savu iesniegumu. Nu tad sausais atlikums - nav tā, ka nekas nenotiek, KAUT KAS tiek darīts. Pēc shēmas - iesaistīts soc.ped., pārrunas ar vecākiem, ieteikumi vērsties pie speciālistiem, caur soc.dienestu noorgannizētas bezmaksas psihologa konsultācijas. Soc.ped. šobrīd lielu daļu savas pusslodzes strādā kā asistents šim puikam (tāpēc 1dienas un 2dienas ir mierīgākas, jo tur nodarbībās pāris stundas klāt ir soc.ped). Pieraksts pie speciālista uz janvāri ir veikts pēc vairākkārtējiem soc.pedagoga zvaniem. Ar bāriņtiesu piedraudēts.

Un jā, esot pat bijis viens incidents, kur kāda cita bērna tēvs šī puikas tēvam piesolījis "audzināt zēnu, ja paši vecāki to nedara".

(Reply to this) (Parent)

Lasu un nevaru saprast. Laikam tiešām b/d pārdēvēšana par piii ir bijusi pamatota. Audzinātājām, vadītājai, personālam vispār nekādas autoritātes nav? Ir taču desmitiem variantu kā nolikt pie vietas huligānu. Bērniem ir tik tālu iedzīts pakļaušanās instinkts, ka nevar pa visiem tikt galā ar vienu? Vai tiešām viena psihopāta dēļ, kuru it kā nedrīkst traumēt, ir jācieš veselam bērnudārzam?
Mani sīkie ir gājuši cauri skolas bezpriģelam. Tā kā mani uzskati nav paši liberālākie, tad saviem bērniem katrā situācijā ieteicu citu risinājumu. Piemēram, kad sīkā tika novesta līdz asarām 2 vai 3 klasē, tikai tāpēc, ka labi mācījās, mājās izstrādājām pietiekoši iznīcinošu plānu. Es ļoti ceru, ka "mobotājas" joprojām vakaros šņukst par to, ko dzirdēja no manas sīkās. Tomēr rezultāts tika panākts, meitu lika mierā. Savukārt dēlam tika dota atļauja uzšaut loham, kas tiranizēja visu klasi. Ja izsauc pie direktora, lai zvana man. Cik zinu, vēl daži vecāki šādu atļauju ir devuši. Pēc nostāstiem, klasē darbs un kārtība ir krietni uzlabojusies, kaut gan fiziski to nepieskaitāmo neviens pārāk nav dauzījis.

(Reply to this) (Thread)

Nu protams, ka audzinātājas to bērnu sodīt nevar. Un te jau nav runa par neaudzinātību, bet iespējams par diagnozi. Jo tas bērns var sēdēt blakus un pildīt kādu uzdevumu un pēkšņi bliezt otram, kas tieši tāpat savā nodabā darbojas. Pat, ja otrā pusē viņam nosēdina pieaugušo, to nevar paredzēt un novērst.
Un pie nav skolnieki, tie ir 4 un 5 gadus veci bērneļi, kāda kolektīva izrēķināšanās :D
Jā, mans vīrs arī ir devis maniem dēliem atļauju sist pretī (es īsti neatbalstu, bet ne par to).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vecumam šajā ziņā nav nozīmes. Gudrākā/smukākā/līderīgākā meitene var pateikt tā, ka saproti uz visiem laikiem. Stiprākais džeks var nolikt pie vietas tāpat bez problēmām fiziski. Pie tam 4-5-gadnieks huligāns stipri ātrāk sapratīs reālās robežas un iespējams kļūs par pieņemamu sabiedrības locekli nākotnē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē.
Stiprākais džeks ir ar viņu sakāvies vairākkārt, un patiešām nopietni (tā, ka tā huligāna māte pat satraukusies).
Tas nepalīdz. Viņš nesaprot cēloņsakarības, viņš acīmredzot nespēj pretoties impulsam. Es atkārtoju, mēs nerunājam par izlaistu palaidni.
Kā jau augstāk komentāros minēja, ir kāds procents cilvēku, kas nav un nebūs pieņemami sabiedrībai. Es pieņemu, šis bērns varētu iekrist tajos procentos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pēc rakstītā izklausās pēc puikas ar uzmanības deficīta sindromu. Vecāki, iespējams, neko nedara, jo paši nezina, ko darīt. Es redzēju vienu raidījumu ar Jo Frost, kur viņa palīdzēja tikt galā ar puiku, kas nemitīgi klapēja savu mammu. Varbūt iesaki tai mammai, lai viņa paskatās šos raidījumus. Youtube ir, te piemērs https://youtu.be/z7SgHVfOpow .

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kā tad. Es viņai ieteikšu :D
Es nedomāju, ka viņai interesē supernanny.
ļoti iespējams, tajā ģimenē kas nav riktīgi, varbūt pati klapē bērnu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja viņa pati klapē bērnus, ko tad var gribēt no tāda bērna. Es, kad skatījos tos raidījumus, pati dažkārt gribēju kādam sīcim pa galvu sadot. Līdz brīdim, kad sapratu, ka viņa vecākiem pofig/viņi nezina, ko ar to sīci darīt u.t.t. Šādi bērni ir paaugstinātā riska grupā kādreiz kļūt noziedznieki. Un tad cietušais var būt jebkurš- tā ir viņu sava veida atriebība sabiedrībai, kurai par viņu pofig.:(

(Reply to this) (Parent)

Nez, kāds ir mēģinājis to terorizētāju kādreiz arī vnk samīļot un izturēties pret viņu draudzīgi? Man jau liekas, ka visdrīzāk vecāki tā mājās uzvedas. Bērnu visu laiku rausta, lai viņs nedara Tā, bet iespējams viņam pietrūkst paša svarīgākā - draudzības un mīļuma un parauga ik uz soļa kā darīt. Un tas "jo vairāk bērnu grupā, jo drausmīgāka uzvedība." man liek domāt, ka bērns jūtas ārkārtīgi nedroši. Nu un varbūt plus vēl autiskā spektra traucējumi. Bet vairāk gan es domāju uz ģimeni...

(Reply to this)