|
|
|
Decembris 13., 2019
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) ratatoska | 07:59
Esmu pēdējā pusgada laikā bijusi iesaistīta četros šādos gadījumos - vienreiz skolā, vienreiz dārziņā un divreiz kā Bērnu tiesību aizsardzības komisijas locekle. Visos gadījumos visi jutās bezspēcīgi, likās, ka nemūžam nekas nemainīsies, un jāteic, tas prasīja no gada līdz trim gadiem, līdz situācija atrisinājās, bet tomēr atrisinājās. Visos gadījumos bērni mainīja mācību iestādi. Cita problēma, ka tad, ja dārziņā ped.med.komisija piemēro speciālās izglītības programmu (un dārziņā visiem traucējumiem formāli skaitās viena un tā pati programma - attīstības traucējumi), tad pēc skolas vecuma sasniegšanas viss sākas no gala, jo nav noteikts, ka tam agresīvajam bērnam automātiski jānonāk speciālajā mācību iestādē ar uzvedības traucējumu kodu. Viņš ar bērnībā piešķirto kodu mierīgi tiek iekļauts jebkurā parastajā skolā, kur ir akreditēta programma ar mācīšanās traucējumiem. Tad viss atkal sākas no gala.
Un vēl ir tāds bēdīgs rādītājs, pētījumos konstatēts, ka vecākam pašam vajag vidēji trīs gadus, lai sagremotu un pieņemtu faktu, ka bērnam tiešām ir problēmas. Tas nozīmē - jo agrāk citi vecāki un audzinātājas uz to vērš uzmanību, jo ātrāk ir cerība, ka vecāks samierināsies un rīkosies. Bet parasti jau ir otrādi, līdz piecu gadu vecumam audzinātājas klusē un arī vecākiem neko nesaka, jo baidās no pretreakcijas un arī no tā, ka viņas pašas kāds vainos. Bet piecos gados vecāki spriež - lai jau vēl iztur tos pēdējos gadiņus, tad jau būs skola, būs prātīgāks. Tipiski to visu sāk reāli risināt 2. klasē, un, ja tie tiešām ir opozicionāri izaicinošie traucējumi (tieksme pārkāpt normas un likumus), tad pat tāda nosacīta uzvedības koriģēšana jau ir nokavēta.
Turies, mīļā sirds! Šausmīga situācija, un trakākais, ka tīri objektīvi šādu bērnu skaits ļoti krasi pieaug.
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |