Tā gluži nav, ka neko nevar izdarīt. Kā jau te rakstīja - katram bērna vecākam, kura bērns nopietni cieš, ir par katru incidentu jāraksta iesniegums b/d vadībai. Ja ir miesas bojājumi, var pa tiešo vērsties policijā. Vadībai tad krājas tie iesniegumi, vecāki nāk uz pārrunām, un, kad vadzis ir pilns, vadības pienākums ir ziņot instancēm - policijai, socdienestam, bāriņtiesai. (Pienākums ziņot ir jau uzreiz, bet nu dzīvē vadība zina, ka tāda viena sūdzība neko neiekustinās.) Policija vecākiem uzliek par pienākumu mainīt situāciju, socdienests nosūta uz obligātu BEA apmācību, psihologa konsultācijām vai vēl kaut ko, bāriņtiesa iekustina savas sviras - ja vecāki neved bērnu uz ped.med. komisiju (kas šai gadījumā ir acīmredzami obligāti, jo bērnam, spriežot pēc apraksta, ir uzvedības traucējumi), tad to dara bāriņtiesa, un tai vecāku atļauja nav vajadzīga. Vecāki pretosies līdz pēdējam, jo dārziņš bērniem ar uzvedības traucējumiem, visticamāk, ir neizdevīgā vietā, varbūt pat citā pilsētā, nemaz nerunājot par kaunu un pārdzīvojumiem, ka viņu atvase ir agresīva.
Darīt var un vajag. Vecāku čatiņš situāciju pasliktinās! Nekādā gadījumā nevajag šo risināt bērnišķīgi un aizmuguriski. Var aicināt uz oficiālām sapulcēm visas iesaistītās personas, var rakstīt iesniegumus, var (un vajag) dokumentēt traumas/incidentus/cietušo komentārus. Pat ja vadība ir kūtra un bailīga, varu galvot, ka audzinātājas ļoti grib, lai šis jautājums tiek atrisināts. Nekādā gadījumā nedrīkst ļaut, lai nikni vecāki runā ar pašu bērnu, kurš uzvedas agresīvi (šis neizbēgami uzpeldētu vecāku čatā, un bezspēcīgie vecāki justu vilinājumu izmantot šo gājienu, kas varētu beigties ļoti nelabvēlīgi, jo agresīvā bērna vecākiem dotu rokās trumpjus - pat līdz tiesai). Arī audzinātājām ir pienākums ziņot vadībai par katru šādu gadījumu - viņas jāiedrošina rakstīt iesniegumus. Uz katru vecāku vēstuli vadībai ir pienākums reaģēt.
Man kā bērnudārza un skolas psihologam diemžēl jāteic, ka iespējas koriģēt paša bērna uzvedību, nemainot ģimenes modeli, ir niecīgas pat tai mazticamajā gadījumā, ja bērna uzvedībai nav nekādu organisku iemeslu (psihiatrisku cēloņu). Ja bērns tādā veidā izreaģē trauksmi vai pats savas traumas, ko gūst, piemēram, vardarbīgā ģimenē, tad nekādas desmit smilšu terapijas reizes un konsultācijas ar psihologu neko neatrisinās, kamēr viņš būs ģimenē. No otras puses, tik bieža noteikumu pārkāpšana diemžēl parasti ir saistīta ar psihiatrisku diagnozi, opozicionāri izaicinošiem traucējumiem, kuriem pēc pilngadības sasniegšanas mainās apzīmējums - tad to sauc par antisociālu uzvedību. Statistika ir ļoti drūma, bet tādi cilvēki sabiedrībā vienmēr ir bijuši un būs, galvenais - iemācīties norobežoties un pasargāt savējos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Diāna, milzīgs paldies par tik izsmeļošu komentāru!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Esmu pēdējā pusgada laikā bijusi iesaistīta četros šādos gadījumos - vienreiz skolā, vienreiz dārziņā un divreiz kā Bērnu tiesību aizsardzības komisijas locekle. Visos gadījumos visi jutās bezspēcīgi, likās, ka nemūžam nekas nemainīsies, un jāteic, tas prasīja no gada līdz trim gadiem, līdz situācija atrisinājās, bet tomēr atrisinājās. Visos gadījumos bērni mainīja mācību iestādi. Cita problēma, ka tad, ja dārziņā ped.med.komisija piemēro speciālās izglītības programmu (un dārziņā visiem traucējumiem formāli skaitās viena un tā pati programma - attīstības traucējumi), tad pēc skolas vecuma sasniegšanas viss sākas no gala, jo nav noteikts, ka tam agresīvajam bērnam automātiski jānonāk speciālajā mācību iestādē ar uzvedības traucējumu kodu. Viņš ar bērnībā piešķirto kodu mierīgi tiek iekļauts jebkurā parastajā skolā, kur ir akreditēta programma ar mācīšanās traucējumiem. Tad viss atkal sākas no gala.
Un vēl ir tāds bēdīgs rādītājs, pētījumos konstatēts, ka vecākam pašam vajag vidēji trīs gadus, lai sagremotu un pieņemtu faktu, ka bērnam tiešām ir problēmas. Tas nozīmē - jo agrāk citi vecāki un audzinātājas uz to vērš uzmanību, jo ātrāk ir cerība, ka vecāks samierināsies un rīkosies. Bet parasti jau ir otrādi, līdz piecu gadu vecumam audzinātājas klusē un arī vecākiem neko nesaka, jo baidās no pretreakcijas un arī no tā, ka viņas pašas kāds vainos. Bet piecos gados vecāki spriež - lai jau vēl iztur tos pēdējos gadiņus, tad jau būs skola, būs prātīgāks. Tipiski to visu sāk reāli risināt 2. klasē, un, ja tie tiešām ir opozicionāri izaicinošie traucējumi (tieksme pārkāpt normas un likumus), tad pat tāda nosacīta uzvedības koriģēšana jau ir nokavēta.
Turies, mīļā sirds! Šausmīga situācija, un trakākais, ka tīri objektīvi šādu bērnu skaits ļoti krasi pieaug.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Paldies par komentu, ļoti noderīgi. Tev varbūt ir kāds minējums kāpēc tāds bērnu skaits pieaug? Vecāki mazāk rūpējas par bērniem?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es drīzāk teiktu, ka mūsdienu bērni ir vissaprūpētākie civilizācijas vēsturē.

(Reply to this) (Parent)

viena versija ir muusdienu paartika, kas ne katram beernam naak par labu.

(Reply to this) (Parent)

Vispār jau traki enīvei, jo mans bērns cieš maz, un izskatās, ka citi nav pietiekoši apņēmīgi, lai par katru punu vai skrāpējumu rakstītu iesniegumu. Audzinātājas ĻOTI grib risināt situāciju, raksta žurnālā incidentus (un patiešām, vadītāja ir teikusi, lai viņas tā nedara).
Vakar uzrakstīju iesniegumu, šodien aiznesīšu vadītājai. Nupat aizsūtīju iesnieguma tekstu audzinātājai (lai zin, ko rakstu), man atbildēja ar lielu PALDIES, ka to daru.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bāc, tā vadītāja tad ir kaza un nerūpējas par savām darbiniecēm. Vecāku iesniegumi ir vienīgie ieroči iestādes rokās, un viņa neko negrib redzēt. Varu pieņemt, ka audzinātājas tādā vidē briesmīgi izdeg.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tad nu es tomēr aizmuguriski pāris mammām (tām, ko vispār daudz maz zinu, jo mēs esam grupā gadu, neko baigi nečupojos) uzrakstīšu ziņu ar aicinājumu reaģēt uz katru incidentu ar iesniegumu.

(Reply to this) (Parent)

Kamēr pilnmēness nav beidzies, biju pie vadītājas ar savu iesniegumu. Nu tad sausais atlikums - nav tā, ka nekas nenotiek, KAUT KAS tiek darīts. Pēc shēmas - iesaistīts soc.ped., pārrunas ar vecākiem, ieteikumi vērsties pie speciālistiem, caur soc.dienestu noorgannizētas bezmaksas psihologa konsultācijas. Soc.ped. šobrīd lielu daļu savas pusslodzes strādā kā asistents šim puikam (tāpēc 1dienas un 2dienas ir mierīgākas, jo tur nodarbībās pāris stundas klāt ir soc.ped). Pieraksts pie speciālista uz janvāri ir veikts pēc vairākkārtējiem soc.pedagoga zvaniem. Ar bāriņtiesu piedraudēts.

Un jā, esot pat bijis viens incidents, kur kāda cita bērna tēvs šī puikas tēvam piesolījis "audzināt zēnu, ja paši vecāki to nedara".

(Reply to this) (Parent)