|
|
|
Decembris 13., 2019
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) ratatoska | 06:29
Tā gluži nav, ka neko nevar izdarīt. Kā jau te rakstīja - katram bērna vecākam, kura bērns nopietni cieš, ir par katru incidentu jāraksta iesniegums b/d vadībai. Ja ir miesas bojājumi, var pa tiešo vērsties policijā. Vadībai tad krājas tie iesniegumi, vecāki nāk uz pārrunām, un, kad vadzis ir pilns, vadības pienākums ir ziņot instancēm - policijai, socdienestam, bāriņtiesai. (Pienākums ziņot ir jau uzreiz, bet nu dzīvē vadība zina, ka tāda viena sūdzība neko neiekustinās.) Policija vecākiem uzliek par pienākumu mainīt situāciju, socdienests nosūta uz obligātu BEA apmācību, psihologa konsultācijām vai vēl kaut ko, bāriņtiesa iekustina savas sviras - ja vecāki neved bērnu uz ped.med. komisiju (kas šai gadījumā ir acīmredzami obligāti, jo bērnam, spriežot pēc apraksta, ir uzvedības traucējumi), tad to dara bāriņtiesa, un tai vecāku atļauja nav vajadzīga. Vecāki pretosies līdz pēdējam, jo dārziņš bērniem ar uzvedības traucējumiem, visticamāk, ir neizdevīgā vietā, varbūt pat citā pilsētā, nemaz nerunājot par kaunu un pārdzīvojumiem, ka viņu atvase ir agresīva.
Darīt var un vajag. Vecāku čatiņš situāciju pasliktinās! Nekādā gadījumā nevajag šo risināt bērnišķīgi un aizmuguriski. Var aicināt uz oficiālām sapulcēm visas iesaistītās personas, var rakstīt iesniegumus, var (un vajag) dokumentēt traumas/incidentus/cietušo komentārus. Pat ja vadība ir kūtra un bailīga, varu galvot, ka audzinātājas ļoti grib, lai šis jautājums tiek atrisināts. Nekādā gadījumā nedrīkst ļaut, lai nikni vecāki runā ar pašu bērnu, kurš uzvedas agresīvi (šis neizbēgami uzpeldētu vecāku čatā, un bezspēcīgie vecāki justu vilinājumu izmantot šo gājienu, kas varētu beigties ļoti nelabvēlīgi, jo agresīvā bērna vecākiem dotu rokās trumpjus - pat līdz tiesai). Arī audzinātājām ir pienākums ziņot vadībai par katru šādu gadījumu - viņas jāiedrošina rakstīt iesniegumus. Uz katru vecāku vēstuli vadībai ir pienākums reaģēt.
Man kā bērnudārza un skolas psihologam diemžēl jāteic, ka iespējas koriģēt paša bērna uzvedību, nemainot ģimenes modeli, ir niecīgas pat tai mazticamajā gadījumā, ja bērna uzvedībai nav nekādu organisku iemeslu (psihiatrisku cēloņu). Ja bērns tādā veidā izreaģē trauksmi vai pats savas traumas, ko gūst, piemēram, vardarbīgā ģimenē, tad nekādas desmit smilšu terapijas reizes un konsultācijas ar psihologu neko neatrisinās, kamēr viņš būs ģimenē. No otras puses, tik bieža noteikumu pārkāpšana diemžēl parasti ir saistīta ar psihiatrisku diagnozi, opozicionāri izaicinošiem traucējumiem, kuriem pēc pilngadības sasniegšanas mainās apzīmējums - tad to sauc par antisociālu uzvedību. Statistika ir ļoti drūma, bet tādi cilvēki sabiedrībā vienmēr ir bijuši un būs, galvenais - iemācīties norobežoties un pasargāt savējos.
|
Reply
|
|