pajautā! - Ko?

Un viss? Tas taču nevar būt tik vienkārši!

Nu es visu laiku domāju, ka esmu vienkārši traks un pat lepojos ar to, jo "trakajiem pieder pasaule", bet tagad man šķiet, ka esmu pavisam nepieskaitāms.

Ak psihiatri! Tie protams ir vareni cilvēki! Tie jebkuru cilvēku ar savām terapeitiskajām metodēm spēj pataisīt neatgriezeniski psihiski slimu. Tazepāmiņi, Nitrozepāmiņi, Aminazīniņi, Ciklodoliņi un tava psihiskā degradācija pēc šīm viņu parakstītajām dozām iestājas 2-3 reizes ātrāk nekā ostot momentlīmi. Protams ka, ja aiziešu pārbaudīties, viņi atklās man kādus nevēlamus simptomus. Nav man zināms neviens cilvēks, kuram pie pārbaudes nebūtu tādu vai citādu novirzi no hipotētiskās, nevienam nezināmās normas atraduši. Vēl vairāk - es pat neesmu dzirdējis par tādu gadījumu. Tik vienreiz kautkādā filmā redzēju kur labajam varonim viens psihiatrs, pie kura sliktie šo bija aizšlepējuši, atrada slimību ar visām diagnozēm, bet pēc tam kad šis bija aizbēdzis no tās iestādes un aizgāja pie cita, pazīstama daktera, tas uzrakstīja slēdzienu, ka viņš ir vesels. Tads nu tiem psihiatriem darbs - tie taču ir viņu klienti! Par tiem viņi savu naudiņu saņem. Vienīgais vieds kā nekļut par garīgi slimu ir turēties no situācijām, kurās var iznākt saskare ar psihiatru, pa gabalu. Tā kā paldies avatar padoms protams ticu, ka vēlēts no sirds, taču es viņam nesekošu.

Un ja es esmu bīstams pats sev?

Tā visi saka. Un es jau arī ceru, ka tā tas ir, bet ticības un pārliecības man par to nav.

Esmu jau tur bijis.
Un Filozofu iela 69 arī. Ar to jau arī lielākā daļa problēmu ir sākusies.

turpat.

:D Liktenis-sliktenis?
/(c)Viks/

Tā var teikt tikai idiots.

Tāpēc, ka tā doma ir ļoti stulba. Man ir bijusi darīšana ar psihiski slimajiem, arī psihiatriju esmu mācījies un Tvaika ielā bijis un ar tiem cilvēciņiem runājies.
Protams, idiotisms ir ārsta darīšana, tas tik tāds tautisks izteiciens, bet pamatdoma ir, ka tie cilvēciņi vairumā gadījumu ir nožēlojami un nespēj attīstīt nekādu potenciālu, neko sasniegt, ne mākslā, ne literatūrā, nekamā, vien veģetēt savās četrās sienās - sienās apkārt un sienās viņos. Tā ir visai nožēlojama dzīve, un nav nekas cildināms, ne arī foršs.

Psihiatriskajās klīnikās absolūtais vairākums ir tikai tie, kuri ir bīstami citiem, vai arī tie, kuri paši par sevi nevar parūpēties.
Ir arī tādi, kuri atrodas tur pēc pašu vēlmes. Tur nav ko laist ārā.

Ō, jā, šādi filosofēt jau, protams, var varen gudri!

Labprāt to pašu no tevis redzētu, ja kāds smadzenes nodzēris indivīds sadomātu tevi ar cirvi gabalos saskaldīt, jo, redz, balsis saka, ka tu esi antikrists un ka, ja tevi tūlīt un tagad nenogalinās, tad pienāks pasaules gals.
Tas, starp citu, ir reāls gadījums. Par laimi viņš tagad sēž psihenē un bauda nomierinošus līdzekļus.
Ja vēlies laist laukā, uz priekšu, tikai tad tu pats arī dzīvo ar viņu kopā vienā dzīvoklī.

Kāpēc, lai es sēdētu ratiņos? Ne jau man uzbruka, tas no prakses.
Un tieši tāpēc, ka tā vēl gadīsies, ja tādus cilvēkus izlaidīs, viņi sēž jauki un klusiņi.

Starp citu, izskatās, ka tev baigi raksturīga neloģiska cēloņsakarību veidošana, kam par pamatu varētu arī būt kaut kādi personīgi pārdzīvojumi, jo uzskati sevi par mazliet ķertu, tāpēc asociē sevi ar visiem tiem cilvēciņiem, un tev, varbūt, liekas, ka tāpēc, ka viņi ir ielikti klīnikā, apdraudēts un daļēji tur ielikts esi arī tu pats.
Protams, ir arī iespējami citi iemesli, kāpēc tu tik ļoti aizstāvi bēdu māju iemītniekus. :)

Ak, bet tu tak tikko runāji, ka viss domiskais ir subjektīvs, tātad arī tavas domas par to, kas ir labs un kas ir slikts, tātad objektīvi nekas nav ne labs, ne slikts, tā kā visi tavi atradumi par labo un slikto ir tikai iedomas.

Bez tam nekur es nekādu pamācību neteicu.
Tev laikam ļoti nepatīk, ka tevi pamāca, tāpēc iedomājies, ka visi, kuru uzskati atšķiras, vēlas tevi pamācīt.

Informācija !=pamācība.

Starp citu, krtiskajā domāšanā tavu "argumentu" sauc par slippery slope jeb slidenās nogāzes kļūdu.

man tad akurāt rodas jautājums, cik daudz tev bijusi pieredze ar šādiem cilvēkiem? man kā reizi bija tieši tāds pats romantizēts viedoklis kā tev un neskaitāmiem citiem. bet tad es dabūju redzēt viņus savām acīm:

no sākuma tādus, kas bija jau piedzimuši garīgi slimi vai par tādiem kļūvuši līdz 3 gadu vecumam. un tajā brīdī mani satrieca apziņa, ka viņi pat nemaz neatgādina cilvēciskas būtnes. jā - viņi ir kaut kas, bet diez vai cilvēki tādā nozīmē kādā mēs lietojam šo vārdu.

pēc tam sanāca kādu laiku dzīvot vienā ģimenē, kur apmēram 1/3 no visa radu pulka bija ar novirzēm un piedevām tur tājā ģimenē dēls bija šizofēniķis ar kuru man nācās +/- dzīvot vienā mājā. un tas arī bija kaut kas drausmīgs, jo viņš bija nelaimīgs un mēs bijām nelaimīgi jo viņu nevarēja izturēt.

bez tam man vēl draugu lokā ir krietns bariņš cilvēku kas pa psīhenēm padzīvojuši vai uzskaitītēs kkādas bijuši un neviens - uzsveru - neviens pats - nekad nav priecājies par savu slimību.

jo psihiska slimība tomēr ir slimība, teik it ōr līv it, un manuprāt vārds slimība jau pats par sevi izslēdz iespēju, ka tā varētu būt progresīva - tieši otrādi - tu zaudē kārtīgu daļu savas parastās dzīves tās vārdā.

un tas parasti ir ļoti skumji.

Es ar vienu savu lēmumu pirms 7 gadiem, izrādās ka esmu sev uz šobrīdi sagādājis tādas problēmas, kādas man pat sapņos nerādījās, ka varētu būt. Un tādas problēmas pats priekš sevis pat trakais nesagādās. Lai to izdarītu ir jābūt pilnīgi nepieskaitāmam. Tāds tad laikam arī es esmu. Galvenais ka vecāki jau toreiz mani brīdināja ka tā nebūs labi. Tikai viņi domāja ka tas izpaudīsies ātrāk. Bet par cik visu šo laiku nekas nenotika, tad arī viņi nodomāja ka ir kļūdījušies un taisnība ir bijusi man.

P.S. Esmu ievērojis ka tu pēdējā laikā esi pasākusi regulāri papldināt kopienas smuki galerijas. Malace. Man patīk.

Iepukstēju no otra. Bet tāpati es.

Varbūt arī kādriz pateikšu, varbūt arī ne. Katrā ziņa ne tagad. Uz šo brīdi es vairs neesmu tik ļoti uzvilcies kā no rīta un sāku domāt, ka diez vai būs pareizi publiskā blogā to aprakstīt. Zinu ka ziņkāre spēj drausmīgi mocīt, tapēc lūdzu piedod.

Nē. Nedomāju ka standartpieeja mani apmierinās.