pajautā! - Ko?

Esmu jau tur bijis.
Un Filozofu iela 69 arī. Ar to jau arī lielākā daļa problēmu ir sākusies.

turpat.

:D Liktenis-sliktenis?
/(c)Viks/

Tā var teikt tikai idiots.

Tāpēc, ka tā doma ir ļoti stulba. Man ir bijusi darīšana ar psihiski slimajiem, arī psihiatriju esmu mācījies un Tvaika ielā bijis un ar tiem cilvēciņiem runājies.
Protams, idiotisms ir ārsta darīšana, tas tik tāds tautisks izteiciens, bet pamatdoma ir, ka tie cilvēciņi vairumā gadījumu ir nožēlojami un nespēj attīstīt nekādu potenciālu, neko sasniegt, ne mākslā, ne literatūrā, nekamā, vien veģetēt savās četrās sienās - sienās apkārt un sienās viņos. Tā ir visai nožēlojama dzīve, un nav nekas cildināms, ne arī foršs.

Psihiatriskajās klīnikās absolūtais vairākums ir tikai tie, kuri ir bīstami citiem, vai arī tie, kuri paši par sevi nevar parūpēties.
Ir arī tādi, kuri atrodas tur pēc pašu vēlmes. Tur nav ko laist ārā.

Ō, jā, šādi filosofēt jau, protams, var varen gudri!

Labprāt to pašu no tevis redzētu, ja kāds smadzenes nodzēris indivīds sadomātu tevi ar cirvi gabalos saskaldīt, jo, redz, balsis saka, ka tu esi antikrists un ka, ja tevi tūlīt un tagad nenogalinās, tad pienāks pasaules gals.
Tas, starp citu, ir reāls gadījums. Par laimi viņš tagad sēž psihenē un bauda nomierinošus līdzekļus.
Ja vēlies laist laukā, uz priekšu, tikai tad tu pats arī dzīvo ar viņu kopā vienā dzīvoklī.

Kāpēc, lai es sēdētu ratiņos? Ne jau man uzbruka, tas no prakses.
Un tieši tāpēc, ka tā vēl gadīsies, ja tādus cilvēkus izlaidīs, viņi sēž jauki un klusiņi.

Starp citu, izskatās, ka tev baigi raksturīga neloģiska cēloņsakarību veidošana, kam par pamatu varētu arī būt kaut kādi personīgi pārdzīvojumi, jo uzskati sevi par mazliet ķertu, tāpēc asociē sevi ar visiem tiem cilvēciņiem, un tev, varbūt, liekas, ka tāpēc, ka viņi ir ielikti klīnikā, apdraudēts un daļēji tur ielikts esi arī tu pats.
Protams, ir arī iespējami citi iemesli, kāpēc tu tik ļoti aizstāvi bēdu māju iemītniekus. :)

Ak, bet tu tak tikko runāji, ka viss domiskais ir subjektīvs, tātad arī tavas domas par to, kas ir labs un kas ir slikts, tātad objektīvi nekas nav ne labs, ne slikts, tā kā visi tavi atradumi par labo un slikto ir tikai iedomas.

Bez tam nekur es nekādu pamācību neteicu.
Tev laikam ļoti nepatīk, ka tevi pamāca, tāpēc iedomājies, ka visi, kuru uzskati atšķiras, vēlas tevi pamācīt.

Informācija !=pamācība.

Starp citu, krtiskajā domāšanā tavu "argumentu" sauc par slippery slope jeb slidenās nogāzes kļūdu.

man tad akurāt rodas jautājums, cik daudz tev bijusi pieredze ar šādiem cilvēkiem? man kā reizi bija tieši tāds pats romantizēts viedoklis kā tev un neskaitāmiem citiem. bet tad es dabūju redzēt viņus savām acīm:

no sākuma tādus, kas bija jau piedzimuši garīgi slimi vai par tādiem kļūvuši līdz 3 gadu vecumam. un tajā brīdī mani satrieca apziņa, ka viņi pat nemaz neatgādina cilvēciskas būtnes. jā - viņi ir kaut kas, bet diez vai cilvēki tādā nozīmē kādā mēs lietojam šo vārdu.

pēc tam sanāca kādu laiku dzīvot vienā ģimenē, kur apmēram 1/3 no visa radu pulka bija ar novirzēm un piedevām tur tājā ģimenē dēls bija šizofēniķis ar kuru man nācās +/- dzīvot vienā mājā. un tas arī bija kaut kas drausmīgs, jo viņš bija nelaimīgs un mēs bijām nelaimīgi jo viņu nevarēja izturēt.

bez tam man vēl draugu lokā ir krietns bariņš cilvēku kas pa psīhenēm padzīvojuši vai uzskaitītēs kkādas bijuši un neviens - uzsveru - neviens pats - nekad nav priecājies par savu slimību.

jo psihiska slimība tomēr ir slimība, teik it ōr līv it, un manuprāt vārds slimība jau pats par sevi izslēdz iespēju, ka tā varētu būt progresīva - tieši otrādi - tu zaudē kārtīgu daļu savas parastās dzīves tās vārdā.

un tas parasti ir ļoti skumji.