Mar. 3., 2007 | 12:43 pm
No:: panacea
man tad akurāt rodas jautājums, cik daudz tev bijusi pieredze ar šādiem cilvēkiem? man kā reizi bija tieši tāds pats romantizēts viedoklis kā tev un neskaitāmiem citiem. bet tad es dabūju redzēt viņus savām acīm:
no sākuma tādus, kas bija jau piedzimuši garīgi slimi vai par tādiem kļūvuši līdz 3 gadu vecumam. un tajā brīdī mani satrieca apziņa, ka viņi pat nemaz neatgādina cilvēciskas būtnes. jā - viņi ir kaut kas, bet diez vai cilvēki tādā nozīmē kādā mēs lietojam šo vārdu.
pēc tam sanāca kādu laiku dzīvot vienā ģimenē, kur apmēram 1/3 no visa radu pulka bija ar novirzēm un piedevām tur tājā ģimenē dēls bija šizofēniķis ar kuru man nācās +/- dzīvot vienā mājā. un tas arī bija kaut kas drausmīgs, jo viņš bija nelaimīgs un mēs bijām nelaimīgi jo viņu nevarēja izturēt.
bez tam man vēl draugu lokā ir krietns bariņš cilvēku kas pa psīhenēm padzīvojuši vai uzskaitītēs kkādas bijuši un neviens - uzsveru - neviens pats - nekad nav priecājies par savu slimību.
jo psihiska slimība tomēr ir slimība, teik it ōr līv it, un manuprāt vārds slimība jau pats par sevi izslēdz iespēju, ka tā varētu būt progresīva - tieši otrādi - tu zaudē kārtīgu daļu savas parastās dzīves tās vārdā.
un tas parasti ir ļoti skumji.
no sākuma tādus, kas bija jau piedzimuši garīgi slimi vai par tādiem kļūvuši līdz 3 gadu vecumam. un tajā brīdī mani satrieca apziņa, ka viņi pat nemaz neatgādina cilvēciskas būtnes. jā - viņi ir kaut kas, bet diez vai cilvēki tādā nozīmē kādā mēs lietojam šo vārdu.
pēc tam sanāca kādu laiku dzīvot vienā ģimenē, kur apmēram 1/3 no visa radu pulka bija ar novirzēm un piedevām tur tājā ģimenē dēls bija šizofēniķis ar kuru man nācās +/- dzīvot vienā mājā. un tas arī bija kaut kas drausmīgs, jo viņš bija nelaimīgs un mēs bijām nelaimīgi jo viņu nevarēja izturēt.
bez tam man vēl draugu lokā ir krietns bariņš cilvēku kas pa psīhenēm padzīvojuši vai uzskaitītēs kkādas bijuši un neviens - uzsveru - neviens pats - nekad nav priecājies par savu slimību.
jo psihiska slimība tomēr ir slimība, teik it ōr līv it, un manuprāt vārds slimība jau pats par sevi izslēdz iespēju, ka tā varētu būt progresīva - tieši otrādi - tu zaudē kārtīgu daļu savas parastās dzīves tās vārdā.
un tas parasti ir ļoti skumji.