sapņojam

morraa:
Atnaacu uz taadu stipri palielu lauku, kur Apple darbinieki staadiija bietes, dilles un kaapostus.
Es paluudzu visus Apple darbiniekus seesties lidmashiinaa, jo visiem bija jaalido uz Havajiem.
Kad visi aizlidoja, es ar videokameru filmeeju visus tos iStaadus un Stiivu Dzhobsu, kursh seedeeja starp vagaam un eeda dilles.
Pajautaaju Stiivam:
- kaapeec tu to dari?
Stiivs atbildeeja:
- Iisteniibaa, es visu to savu firmu attiistiiju tikai prieksh tam, lai sastaadiitu daarzenju lauku. Ja cilveeks neiestaada daarzenju lauku, tad no vinja padariitaa nav nekaadas jeegas.

psihs:
man bija labs ceļojums, bet tad es netīšām ieceļoju tumšajā ēnu un spoku un vel visādi citādi sliktajā valstībā un es nevarēju no viņas pamosties, es mēģināju kustētieties un centos ieslēgt sev pie gultas gaismu, bet sanāca tā, ka naktslampas vads aptinās ap muti un beigās sagāja uz īso, tā ka izdūrās strāvas vads cauri rokai un visa roka sakusa ar plastmasu un oglēm, es rāvu nost ogles un plasmasu no sakusušās rokas, diezgan sāpīgi, bet tad sāka degt māja, te vienā vietā, te otrā, beigās tā ka vairs nevar nodzēst un tad es pamodos pa īsto

psihs:
sapnī redzēju, ka Saeimā ir divi nēģeri

antireality:

sev par nožēlu šo komūnu atklāju tikai vakar. un vajadzētu tākā iepostot kādu sapni, lai atzīmētu iestāšanos šejienē, bet pēdējā laikā atceros tikai īsas etīdes, jeb fragmentus. tad nu atļaušos pārpublicēt kādu laiku atpakaļ redzētus divus sapņus, ko jau esmu ielicis savā blogā.

nr1 :

dodos uz filosofijas fakultāti, lai ievērtētu kāds mūsdienās ir lekciju saraksts jaunajiem gudrībmīļiem. iepretim fakultātei skvēriņā, kā ielu muzikanti, dziesmu "ratamahatta" spēlē grupējums sepultura. uz brīvības ielas braucamās daļas, virzienā no brīvībnekļa uz ministru kabinetu, sastrēgumu veido četrrāpus nometušies nēģeri, kas visi kā viens, simulējot aklās zarnas iekaisuma lēkmi, turās ar kreiso roku pie savas labējās paribes, tādejādi cerot gūt priekšrocības ātrākai nokļūšanai galamērķī - mājās.
ieejot filosofijas fakultātē, redzu, ka tā ir ievērojami pārbūvēta - ierastās kāpņutelpas vietā, kur parasti savā kambarī sēž dežurante, ir plaša zāle, kur apgrozās liels daudzums ļaužu. lai kā es meklētu, lekciju saraksta nav, un kur to var atrast neviens man nespēj paskaidrot. to nezin pat pa kāpnēm lejup nākošais cilvēks ar neiztrūkstošo hūti galvā, vienmēr smaidīgais lembergs.
otrajā stāvā pa vidu jauno censoņu burzmai notiek lekcija. solos sasēduši vairāki desmiti studentu klausās tiesību filosofijas kursa ievadlekciju. pasniedzējs ir viņsaules filosofijas fakultātes dekāna kalnciemu kaspara un šīssaules politiskās filosofijas speciālista rozenvaldu jura hibrīds. taču atšķirībā no abiem augšminētajiem lāga pasniedzējiem, šis ir īgns, un lekcijai beidzoties dusmīgi pieprasa nodot viņam lekcijas pierakstus viņa rokrakstā un viņa augumā. pēc brīža kanciems/rozenvalds studiju grāmatiņu vietā izsniedz studentiem pa banknotei. foma [aka cibiņš kants], kurš arī ir klausijies lekciju, saņem 240 latu banknoti, un vēršas pie manis ar lūgumu samainīt to sīkākās naudas vienībās. draudzīgi nolamāju viņu par nekaunīgu buržuju.
izejot no fakultātes ēkas konstatējam , ka skvēriņā, nedaudz uz brīvībnekļa pusi, notiek izrakumi. vesela strādnieku brigāde cenšas no zemes dabūt ārā vecās, nolietotās trubas, pa kurām tiek pārraidīts benzīns. kāds vecs ,neķītri smaidošs strādnieks, kurš ir izteikti līdzīgs p.p.pazolīni, palīdz turpat izraktā, ar ūdeni pildītā bedrē iekāpt melnā apģērbā un augstajos šņorzābakos tērptai, izteikti jaunai meitenei, liekas vēsturniecei. citi strādnieki pa to laiku velk galvā izraktās, nolietotās, no gumijas gatavotās benzīna trubas. tikai viens no viņiem to nedara, - viņš nogādā trubu darba vagoniņā, lai vēlāk to nestu mājās.
lekciju sarakstu tā arī neizdevās noskaidrot.
__________________________________________________________________

nr2 :

šis bija no tiem retajiem gadijumiem, kad pats darbībās nepiedalos un sapnis ir kā filma, ko vēroju nevis kā no ekrāna, bet esot klāt. tātad, sākās tas viss ar tuvskatu uz daugavu starp akmens tiltu un "noasu", un paziņojumu , ka sekojošais sižets ir pēc viļa plūdoņa stāsta motīviem. ir sešdesmitie gadi padomju rīgā, daugavā nolaižas hromēts paplātes formas un izmēra nlo, protams, ar visvisādi regulāri žuburainām antenām uz kurām ir krāsainas diodes. uz pašas paplātes atrodas tajā laikā nebijis tehnikas sasniegums - 110 minūšu audiokasete bez vāciņa. ierašanās mērķis ir dalības pieteikšana padomju savienībā rīkotā internacionālās sadraudzības muzikālajā festivālā. nākamais kadrs ir milzu koncertzāles foajē ar griestu augstumu aptuveni 20 metri, kurā ierodas draudzīgās āfrikas mūziķu delegācija , skaitā pāris desmiti . kā nākamie nesankcionēti iekšā dodas citplanētieši, pārvietojoties divās taisnstūrveida grupās pa 5x7 gabali, vizuāli neatšķiroties no cilvēkiem un, visi kā viens, tērpti baltos ārstu ķiteļos. lai arī nekādas agresijas vai neordinaritātes pazīmes atnācējos nenovērojās, šī vizīte klātesošajos izsauca pamatīgu paniku. lai nodrošinātu kārtību un mazinātu vispārējo stresu, operatīvi tiek nolemts atnācēju grupas vienmērīgi sajaukt ar draudzīgās āfrikas pārstāvjiem. tas tiek izdarīts proporcijā +/- 2atnācēji:1āfrikānis, visi nomierinās ................. un tad man piezvanija krā, sapnis aprāvās, bet sižetam bija vēl pietiekami kur attīstīties. nez kā gan man gadijās ieslēgts telefons, jo atceros , ka pavisam noteikti to biju naktī izslēdzis. gan jau man otro sēriju kautkad parādīs, ļoti gribējās dzirdēt, ko tad inīšu brigāde spēlē un dzied.

casiopea:
Pagájusonakt guléju istabá kurá bija kádi 29 grádi karsts, nu tá ka ik pa laikam modos augshá no karstuma.
Un péksnji viená mirklí sáku sapnjot par shausmígu aukstumu - riktígáko ziemas spelgoni, vismaz -25 un snieg sniegs, stingst rokas un nejút káju pirkstus.

Man ir bijis tá ka tad kad ir karstumá sapnjot par vasaru, par to ka es kautko cepju, par to ka kautkas deg... bet karstumá sapnjot par ziemas salu un tik realistiski... tuklát tuvumá nav neká táda kam es varétu bút pieskárusies un kas varétu bút véss.

Vai kádam no jums tá ir gadíjies?

pm:

Bija nakts ar vairākiem sapņiem, šeit ir divi no tiem.

Sapnis nr.1
Māja, divi zēni, katrs ar savu istabu. Māte iet pārbaudīt, vai viņi kārtīgi izmetuši persiku
kauliņus (domāju, kāpēc tieši persiki un atcerējos, ka tieši vakar apēdu persiku, ko ļoti
sen nebiju darījis, varbūt tas kaut ko ietekmē). Pirmajam zēnam viss ir kārtībā, māte skatās
zem gultas, aiz krēsla, pagaldē, bet neko neatrod. Otrā zēna istabā viss izskatās kārtībā,
tikai skapis ir uzblīdis, viegli trīsošs, kā animācijas filmās. Tad tas sprāgst vaļā un no
tā izveļas persiku kauliņu straume, kas kaut kādā neizskaidrojamā sapņa ceļā plūst uz upi un
tur izveido garu lentu. Persiku kauliņi ūdenī sāk zaļot, pelēt, attīstīties par vienotu
masu, saaugt kopā. Zēns pastaigājas pa garo virteni un kopā ar to plūst uz priekšu. Viņš
kaut kur aizpeld, saritina virteni, izveidojot salu, kura saaug kopā un nodibina uz tās savu
pilsētu.

Sapnis nr.2
Otrais sapnis sastāv no diezgan nesakarīgiem fragmentiem, kas it kā ir no filmas par
septiņdesmito gadu sākumu kādā kūrortpilsētā, kas uzņemta mūsdienās un es sapnī it kā cītīgi
vēroju gan "filmu" gan "realitāti", vai tur nav sastopamas kādas laikmeta priekšmetu
neatbilstības. Iesākumā pār kūrorta piekrasti nolaižas gaišu mākoņu svītra visas piekrastes
garumā. Viss ir ļoti skaistās krāsās, saulains, tam kontrastā ir tumšie mākoņi, kas parādās
aiz gaišās svītras. Mākoņu svītra tuvojas zemei, kā gatavojoties nolaisties pavisam un kļūt
par miglu. Tā pieskaras zemei un šajā brīdī jau ir cieta kā sūklis un līdzinās jūras putām.
Tūristi dala to gabalos un spriež, vai tā izžūstot sarausies. Mēģinot izvēlēties gabalus,
tos ir grūti noplēst precīzi un tiem sanāk neglītas un robainas malas. Dažos gabalos dzīvo
skudras.

psihs:
pilsētas dome visiem iedzīvotājiem piespiedu kārtā lika ierasties uz zobu balināšanu, ja neejot, tad pilsēta jāatstāj, es arī aizgāju, bet man tur, kad ņēma nost kaut kādas plates vai ko, izrāva reizē arī kādus 4 zobus, beigās izrādījās, ka tā zobārste ir jukusi, jo nāca virsū ar šprici, es laikam viņu nositu un pāršķaidīju pret grīdu galvaskausu

morraa:
Sapnja 1. dalja.

Teevs atbrauca pie manis ciemos, mees izgaajaam aaraa un tur visiem augiem lapas auga taadiem kaa raavieniem, loti aatri un es sapratu, ka tagad laiks iet savaadaak. Pataustiiju savu zodu - baarda nav ataugusi, taatad muusu laiks tomeer iet kaa agraak, bet visas pasaules laiks raujas uz priekshu. Pateicu par to teevam, vinsh neko neatbildeeja, bet paraadiija uz loga pusi. Aiz loga viss labaako ameerikaanju apokalipshu filmu tradiicijaas - tornado, drausmiigas debesis un viss iet bojaa, bet zem muusu maajas tie augi aug nenormaalaa aatrumaa. Pajautaaju teevam:
- Teeti, kas tas ir, pasaules gals?
- Jaa, loti driiz mees vairs nebuusim.

Sapnja 2. dalja.

Es un daudzi draugi un pazinjas skrienam pa dobeem gar tiem drausmiigi aatri augoshiem augiem, apkaart tornado, ir karsts, mitrs un viss apkaart taads tragjisks un skaists. Zem kaajaam mudzh visaadi miiliigi kukainji un sliekas un tad es pamaniiju chuusku, kura izskataas kaa slieka (sheit, salaas, taadas patieshaam dabaa dziivo). Pasaucu citus, lai paskataas cik retu chuusku mees ieraudziijaam. Tad es vinju panjeemu rokaa un taa izraadiijaas melna kobra kura mani dzeela rokaa bet man bija vienalga, mees visi kopaa gaajaam mekleet aarstu lai vinsh man iedur shprici pret kobras kodienu. Es veel gaaju un domaaju kaadi ir kobras koduma simptomi. Pajautaaju garaam ejosham araabam un vinsh pateica ka vai nu paliek slikti, vai nu aciis taa jociigi un ja slikti nepaliek tad ir ok. Aciis viss bishkinj dubultojaas un bija taads jociigs bet es nevareeju saprast vai tas no kobras vai nee. Un tad es kobrai paluudzu piedoshanu, nopleesu vinjai galvu un ienaacu aarsta istabaa.

Re, cik eepisks sapnis.

damn_thing:
Man šķiet man ir pārāk slimi murgi. Nesen sapņoju,ka esmu pamestā majā ar vēl 5 meitenēm. Mēs visas mukām no nenormāla maniaka/izvarotāja. Stulbākais bija tas, ka no mājas nebija izejas, panika, bailes, neziņa ko darīt.
Protams, vēlāk tas maniaks mūs noķēra un lika mums izģērbties. Viņš sita un izvaroja mūs. Es jutos ļoti pretīgi un nezināju kur likties. (Varbūt murgs nemaz nav tik slims, bet tās sajūtas/emocijas ko sajutu bija tik neaprakstāmas, nepatīkamas, dzīvē nekad neizjustas.) Tad atceros kadru, ka es dzirdu ko maniaks runā- vinš stāstija kaut kam, ka mani nogalināš un pārējās palaidīs vaļā uz laiku.

Būtībā tas ir viss ko es atceros. Es nesaprotu, kāpēc kaut ko tādu sapņoju. Daudz nestresoju pēdējā laikā, tieši otrādi esmu ļoti priecīga. :D Bet nu jā. Man ir vel daudz citi murgi, kurus diži publicēt nevajadzētu, jo man pašai pat paliek slikti atceroties... :/

pm:

Sapnī apmeklēju poliklīniku/slimnīcu, kurā bija pilns ar jaunajiem ārstiem, praktikantiem un medicīnas studentiem. Tikko iedomājos, ka aptuveni šo iestādi esmu redzējis sapnī jau agrāk, tikai nedaudz citādu, tāds rakstīšanas un atcerēšanās procesa mirklis.
Ēka bija ovāla, tuvāk "0" formai. Braucu liftā, kas spirālveidīgi dodas uz augšu pa ēkas ārsienas iekšpusi. Līdzīgs baltai kūniņai, kuras apdares faktūra atgādina apmetumu, lifts taisnos ceļa posmus pieveica ar paātrinājumu, kuru sapnī ļoti izteikti izjutu. Pagriezieni bija ne mazāk interesanti. Tad nonācu gaitenī, kuru tīrīja PSRS ražojuma robots-apkopējs. Dizains tāds kā vecām metāla rotaļlietām, krāsu kombinācija izraisa neizbēgamas asociācijas ar padomju bērnudārzu fotogrāfijām.
Vēl tur bija kaut kāds sižets ar slimnīcas galveno ārsti un bēgšanu, bet neko nespēju atcerēties. Varētu būt nedaudz uz One Flew Over the Cuckoo's Nest pusi...

psihs:
man kādu laiku atpakaļ bija atkal par trešo pasaules karu, it kā bija uguņošana jaungada vakarā, bet tad tādas 3 lielas raķetes izšāva, un jā baigie sprādzieni utt., es tikai pie sevis nodomāju, vellns - sickboy ietkeme drošvien un vel nesen es divas reizes atrados savā istabā nepareizā vietā (t.i. ne gultā bet kaut kur pie sienas), bet nevarēju pakustēties, vel jau viss kas bijis, bet domāju, nav jēga pierakstīt, viss jau tikai galvā

dreemmen:

    Viss sākās ar to, ka sapratu, ka esmu sapnī....
Es biju tādā kā ekskursijā. Skatījos kā aborigēnu airētāji izpilda visādus trikus ar saviem īpašajiem airiem un kanoe, peldot pa lielu straumi. Nolēmu pamēģināt - as taču ir mans sapnis! Vai tad netikšu galā? Tā nu sanāca, ka straume bija pārāk spēcīga, neskatoties uz maniem pūliņiem izpeldēt. Es tiku parauts zem ūdens straumei līdzi. (Es varēju paelpot zem ūdens) Kaut kā es tur satiku 2 meičas (Nimfas?) un vēl vienu slīkstošu peldētāju (Vienaudzi). Meičas sauca Kenija un Dženija. (Īstenībā man sapņos cilvēkiem vārdu nav) Slīkstošais čalis bija, teiksim, Maiks. Nimfas piedāvāja mūs paņemt mūs līdzi viņām, bet mums būs vajadzīga izturība, drosme un vīrišķība. Joprojām apzinādamies  sevi, biju ļoti priecīgs, jo pēdējās sapņa minūtes pavadīšu palīdzot 2 burvīgām meičām. Upe mūs izmeta kkādā krastā, tālāk mēs gājām kājām. Kenija pastāstīja, ka viņas kalpo kkādam "zemes Kungam" (Zemes elementam). Viņam piederot dārzi, kuros viņš audzē kultūraugus (Tumšsarkanas bietes ar zaļiem lakstiem) un maina tos pret bronzu no kuras izkaļ monētas (kāpēc uzreiz par naudu nepārdod?).
    Diemžēl es slikti atceros apkārti (Tāpat kā dažus momentus no sapņa), bet tā bija apmēram tāda: zaļš pusapļa veidojums, kas horizontāli stiepjas debesīs, apkārt laukums ar dzīvžogu un citiem zemes dekoriem, iekšā pusaplī kkāda būda.Vienā pusē atradās mežs un pļavas, priekšā dārzi, otrā pusē Kunga (Man tā ir ērtāk viņu saukt) dārzs un vēl kāds dārzs, tālāk daudzstāvu ēkas, kas atradās iekšā klintī. Starp klinti un dārziem bija zemes pikucis, kas veidoja terasi un kkādus zemes dekora elementus. Ēkās dzīvoja citi dabas elementi. Pie klints veda lauku ceļš, kas turpinājās klints iedobē, kas atgādināja tuneļa sākumu.
    Pa ceļu pie mums atnāca pats Kungs - vecs vīrs ar pelēkzilu apmetni, garu cilindru uz galvas un okulāru vienā acī. Viņš pastāstīja, ka zemi nomā pie kkāda barga tantuka, kura var sadusmoties uz atņemt viņiem zemi, ja kko izdarīsim nepareizi. (Kā tad! Zemes elements īrē zemi!) Viņš izdzīšot mani un Maiku, ja nespēsim tikt galā ar viņa uzdevumiem. Man viņš ļoti izbesija. Kādā sakarā viņam vajag ūdens nimfas? Es gribēju vnk. piekaut, bet Dženija un Kenija lūdza darīt visu, ko viņš saka. ''Okei, pameiģināšu,'' es nodomāju.
   Kungs bija nopelnījis pāris (Īstenībā tikai vienu) bronzas monētas un aizsūtīja mani un manu maiku (Lol) nopirkt kkādu gludekli un vērpjamo ratiņu (dāvanas nimfām?) kuri sākās ar muni un mami. Mēs aizgājām pa ceļu un nonācām klintī. Es gribēju ātrāk nopirkt šos sūdus un atgriezties pie meičām, bet viss izrādijās ne tik viegli. (Tur nācās pamaldīties pa kāpnēm un ejām) beidzot atradis veikalu, kas izrādījās uguns elementa mājoklis, kas atgādināja elli (Velniņu un uguns dēļ). Uz turieni veda kāpnes, kas diemžēl bija kājām gaisā un eja atradās ļoti augstu. Es atrados priekštelpā, kurā bija logi uz terasi un kurā atradās visādas lietas kastēs. Tur bija arī preču katalogs. Atradu abas lietas: Mamigludekis - 17.59 Ls; Munivērpējratiņš - 20. 39 Ls. OMG! Un kungs bija man iedevis tikai  2 santīmus! Šajā brīdī arī Maiks pazuda kkur. (Es biju priecīgs par to) Bet šis taču ir MANS sapnis! Nolēmu izmantot alķīmiju. (Nejau eksperimentēšanu ar vielām) Sweet! Šo spēju iemācījos skatoties "Fullmetal Alchemist" un tā bija daudz vienkāršāka salīdzinot ar maģiju. Uz sienas iesāku skrāpēt trīsstūrīti aplī, kad parādījās random skolnieki no manas skolas, kas mani grūstīja un visādi citādi traucēja. (Kunga pakalpiņi) Izgrebis zīmi uzliku uz tās plaukstas un sāku slāpēt uguni "ellē". (Gribēju piespiest ar varu atdot preces) Liesmas bija noplakušas uz velniņi kkur aizskrēja, tomēr uz mani nevien neatnāca pabļaut. "Laikam nesaprot, ka liesmas es nodzēsu", es nodomāju un nolēmu iesaistīt ledu - izveidot ledus skulptūru pie ieejas un radīt iespaidu, ka pārvaldu ledus elementu. Grebdams ledus izveidošanas simbolu, pārārdījās Kung zēna izskatā (Arī no manas skolas) un sākam man gejiski uzmākties Com'on! Tas nu bija par traku! Šitā pūlēties kkāda debīla vergtura dēļ? Ka maucu šim, tā tas izlidoja uz terases cauri sienai. Ņēmu atkal talkā alķīmiju (Best skill ever!) un atdalīju viņu no zemes, izšķīdināju putrā ar skābi un pārvērtu to par sālsūdeni ar sārmu. (Ķīmija paliek ķīmija) Ūdens iztvaikoja, un palika sāls, kā melni mazi akmentiņi. To visu darīju, bet izveidošanas apļiem, jo tā bija ātrāk. (Tomēr plaukstas sasitu gan)
   Diemžēl mans bijušais Kungs bija paspējis iesakņoties zemē un viņam izkūstot viss sāka brukt un jukt! Tālāk devos pie meičām. Viņas bija dusmīgas uz mani un ļoti bēdīgas (Sievietes...), jo tagad viņām būs jādodas projām. "Bet kāpēc! Es izturēju visus pārbaudījumus! (Izturība - labirints klintī un Kunga pakalpiņi; Drosme - elles briesmas; Vīrišķība - pediņš, kas man uzmācas?)"
   Tālāk seko neloģiskākā daļa...
   Skats pāriet kosmosā. Pēkšņi es zinu, ka es esmu ''Metāla Planētas'' iedzīvotājs (Tas nenozīmē, ka esmu metālists), kurš bija devies ekskursijā uz citas planētas un izglābis numfas, kurām tagad nebij mājvietas. Es vedu viņas kosmosa kuģī (Cool! Savs kuģis) uz savu planētu. "Es biju parādā pakalpojumu" stāstītāja balss teica (Samērā forši). droši vien es viņas vedu uz savu planētu lai tur atrastu mājvietu viņām. Bet uz ''Metāla Planētas''? Dokā viss kļuva skaidrāks - planēta bija daļēji applūdusi. Tomēr vēl es šaubījos, ka viņām te patiks.
  Dokus apsargāja jauniņš ūdens elements, kas, ieraudzījis nimfas, sabijās (Pārmīza jēgu) un raidīja lādiņu. Es kko nobļāvos (laikam: "Donij, nē!") un novirzīju lādiņu. Kenijai palika slikti un viņa izklepoja garu lapiņu ar buramvārdiem. (tad redzkāpēc viņas bija tā pieķērušās Kungam!) Stipras emocijas (Šajā gadījumā bailes) varēja lauzt burvestību.
  Tālā sapnis aprāvās un es pamodos, bet droši vien Dženija arī tiktu vaļā no burvestības un uz ''Metāla Planētas'' nemaz nebūtu tik slikti dzīvot.

P.S. Njā, sapņojot sapnis bija īsāks, bet ceru, ka tas kompensēs šīs grupas mazo aktivitāti! Šis bija viens no maniem foršākajiem piedzīvojumu sapņiem un tas vēl bija pēc pusastralā sapņa. Laikam tāpēc tik foršs sanāca. Protams, vārds vārdā atstāstīt sapni es nevaru, tāpēc to saliedēju vienotā stāstā...

egucis:

Sapnis notiek kādā dzīvoklī... Tas ir tavs dzīvoklis, kādas kojās...

Mēs atkal esam labi draugi... Runājam par interesantām lietām... Parādās mazs mīļš taksītis un arī otrs pavecākais taksītis, ieraugot viņu es izplūstu asarās un domāju, kāpēc nav tā, kā es gribētu,lai viss ir jeb "happy ending"...

Pamostos no tā visa un saprotu, ka draudzene man sastāstījusi lietas, kuras man nebija jāzin un, protams, tas laiks jau ir pagājis un jāatceras, ka "things never gonna be the same" (rakstiņš iederētos arī UNSEND).

klusums:
Šorīt sapņoju, ka gaidāms kaut kāds kosmisks notikums. Kaut kas ar mēness kustību un laikam zemes polu maiņu saistīts. Tajā brīdī, ja neatradās pareizajā vietā, tad varēji tikt iesprostots (laikā un/vai telpā). To man paskaidroja almighty_j, bet tā kā vispār es no viņa gribēju izvairīties, tad tik un tā maisījos pa manu veco vidusskolu ktk tur, slēpos. Telefonā bija atgādinājums kosmiskajam notikumam pat ar nelielu animāciju. :) Sajūta bij, ka telpa un laiks viss nodreb un kaut kā mainās uz pretējo pusi (tā polu maiņa). Man tomēr viss bij kārtībā, bet kādām divām citām personām (dvīņu meitenēm ar īsiem sarkaniem matiem) gan nē, viņām izveidojās precīzas viņu kopijas, tās man vajadzēja izsekot, jo man vajadzēja info. Neatminu īsti kāpēc, bet šķiet, ka es plānoju kādu nelietību. :D

cannibalsmith:

Sapņoju par datorspēli, kas bija Stronghold un Settlers apvienojums. Tur arī bija kuģi un akmens un dzelzs varēja arī izbeigties. Asasini nogalināja manu sievu, es ielādēju no seiva, bet tad asasini nogalināja manu meitu. Tad sākās cits sapnis par Kimiko, bet zvanīja modinātājs.

cannibalsmith:

Šorīt sapņoju par Internetu. Es nesapņoju, kas šēžu pie datora, nē, weblapas aizpildīja visu manu redzi. Video un bildes arī rādījās "pa pilnu ekrānu". zeno bija iepostējias savā blogā, kas bija ar zaļu fonu un mazītiņu fontu, ka rīko mājās brūvēta vīna degustāciju, un es biju uzaicināto saraksta pašā apakšā.

cannibalsmith:
Tusēju vasarnīcā laukos uz teraformēta Marsa. Tā bija viensēta, kurai apkārt bija labības lauki līdz horizontam. Sākumā pie apvāršņa bija lieli sarkani gubu mākoņi, kas daļēji aizsedza četras saules, vienai no kurām bija daļējs aptumsums. Vēlāk debesis noskaidrojās, un gaisma bija tik spoža!

Es pieņemu, ka tas viss Eclipse Phase iespaidā, kuru lasu katrā brīvā brīdī.

ulzha:

Bija kkāds tusiņš, nez vai ne pie I. Cēsīs, bet es tur neesmu bijis, un tik liela abpusēja mīla kā sapnī arī mums nav. Ieradāmies, kko padarījām, pēc tam gājām pa pilsētu, jo mājās it kā tikmēr viņa kko gatavoja. Tad es atgriezos un mēs divatā skaustījāmies un čubinājāmies, un pēkšņi kkāds burlaks meta nazi, viņu nogalinot. No blakustelpas. Kurā bija tumšs, un spīdēja tikai zilibalta lampiņa slepkavniekam pie kreisā deniņa — kkāds robokops. Tad sākās laikam visādas šausmīgas darbības (action) scēnas, bet nu es beigās vienā tumšā istabā panikā atkritu gultā un sastindzis skatījos, kā ienāk ēna pa durvīm. Tad es viņam kkādā sakarā parādīju fakuci, nez kāpēc viņš atdeva nazi, un es viņu sadūru visur kur — kaklā, sirdī no priekšas un muguras, kādas desmit reizes, bet viņš sevišķi raženi neasiņoja un vēl tā kā čāpstināja muti un acis, kā garlaikodamies.

ulzha:

Darbība norisinās kādā pilsētā, varbūt Maskavā, pie kaut kāda liela dievnama, tāda, par kura esību man ārpussapņa ziņu nav. Tam ir nepilnīga, bet ne gluži gruvešu paskata ķieģeļu virsbūve un redzama 16.-17. gs. akmens milzu kupola veida pagrabtelpas ārpuse. Gar to pa trepītēm kāpjam; ir kāds hiperaktīvs vārtuvērējvīriņš; es zinu, ka viņš tikpat brīvi sveiks arī baznīcas galvas un/vai tās organizācijas galvas, kuras sanāksmi apmeklēt esmu ieradies. Tumšā hallē ir kaut kas līdzīgs muzeja telpām. Pagriežot skapi, uz kura izgrebts Seti, iekļūstam zālē ar sēdekļu rindām. Tur ir pilns cilvēku, vairāki ar korporāciju krāsām un pazīstami, tiek sveicināti un celti amatos, bet pasākums, cik saprotams, ir kaut kas slepenāks par korporāciju. Manās rokās nokļūst apliecība vāciņos, kurā starp citām rokraksta biogrāfijas lietām uzsvērts, ka es esot "sol♭ ģitāras solists jeb soloists", pirms tam uzskaitot, ka tādā un tādā pasākumā kādu svētdienu iepriekš es esot izpildījis dziesmas tādā, tādā un tādā mažorā. Pārņem izbrīns, gandrīz vicinu apliecību pa gaisu un saucu "WTF". Bet klausāmies, kā uz skatuves uzstājas meiteņu stīgu ansamblis, arī viena ģitāriste.

bikini_kill:

visbiežāk es sapņoju holivudas cienīgus dabas katastrofu sižetus. no bērnības tās ir viesuļvētras, kuru ir daudz un kuras nāk no tāluma. pēdējā laikā to ir ne vien daudz, bet tās arī posta, teiksim, rīgas centru un visi ir panikā. (bet šie sapņi ir interesanti un man patīk)
viesuļvētrām klāt piebiedrojušies cunami cienīgi viļni: braucam trolejbusā pa vanšu tiltu, kreisaja pusē pāri akmens tiltam nāk masīvi viļņi un paceļ mūsu nabaga trolejbusu nenormālā augstumā. kamēr trolejbuss "sērfo", vadītājs bļauj "mēs visi mirsim!!!", un tad gāžamies zemē. bet notiek gļuks - trolejbuss automātiski pārtop par lidmašīnu un veiksmīgi nosēžas pie pieturas "ķīpsala". viļņu nekur nav.

šonakt bija nedaudz citādāk: ar draugiem atpūtos kaut kādā kūrortā pie skaistām klintīm. starp divām klintīm atrodas milzīgs aizsprosts un HES: no viena puses ezers kalnos - no otras jūra un pludmale un daudz cilvēku. aizsprosts, šķiet, savu laiku ir nokalpojis un dod par to zināt, kad pēkšņi pāri nabaga tūristiem gāžas ūdens vājprātīgos apmēros. te notiek kārtējais sapņa gļuks - es ieskrienu viesnīcā, kura ir tieši zem aizsprosta, bet kuru dīvainā veidā ūdens masas neskar, tomēr turpinu cauri tai skriet, jo no jūras puses atkal nāk nenormāls cunami vilnis (???). dīvaini ir tas, ka izskrienot pa otru viesnīcas galu, manā priekšā ir latvijas cienīgi lauki kaut kādā februāri, bet viļņi turpina nākt. pēkšņi uzduros mammai un randomiem cilvēkiem, kuri nez kāpēc atrodas manā sapnī, bet beigas atkal pārslēdzas uz kūrortu, kas izskatās sagrauts, cilvēki skraida apkārt, vaimanā un meklē savus pazudušos. atrodu vienu no manām draudzenēm, mēs skumīgi noskatāmies visā ainā, jo zinām, ka tūlīt nāksies doties atpazīt savus mirušos draugus.
pamodos, sajūta nebija no patīkamākajām.