| [ |
music |
| |
The Sound of Arrows - M.A.G.I.C. |
] |
Ir pagājis pārāk ilgs laiks, lai es varētu izsekot savām patiesajām vēlmēm. Lai atbrīvotos no nepatiesajām bija nepieciešams daudz īsāks laiks. Un te nu es esmu - peldu, driftēju pa dzīvi nezinādams kādēļ es vēl dzīvoju. Droši vien tāpēc, ka ticu, ka varu visu izmainīt. Kādu dienu pateikt "Čau" ģimenei, kolēģiem un universitātei. Doties prom, tālumā un plašumā. Lai satiktu tos, kuri mani saprastu, ar kuriem varētu atklāt savu iekšējo pasauli.
Tas, par ko es sapņoju rutīnas nesteidzīgajos mirkļos ir sķiet svēts pat man. Redzot apkārtējo cilvēki zemiskās vēlmas, iepelējošo morāli un tuvredzību (un piespiežot sevi pievērt acis uz savīgu, nežēlīgumu, cietsirdību un neprātu), mani sapņi šķiet tāli un pavisam nepiemēroti šai zemei un šim laikam. Pat ja atrastos cilvēki, kuriem es varētu uzticēties, es baidos, ka man nebūtu ko teikt. Varbūt vienīgi mēs varētu viens otru virzīt tuvāk mūsu vīzijām. Un vnk. labi pavadīt laiku, tiecoties būt tādiem, kādus iztēlojamies savus elkus.
Tas, pēc kā es alkstu naktīs, kad nenāk miegs, ir skaista un brīnišķīga pasaule, cilvēka rokas neskarti klajumi, svēti, brīnumaini meži, klajas ielejas un noslēpumaini kalni, milzīga dzīvnieku dažādība, kas dzīvo cilvēka neizjauktā dabas ritmā, tīrs gaiss un svaigs ūdens. Labi, arī cilvēki ir atraduši savu vietu šajā pasaulē. Viņi dzīvo viduslaicīgu dzīvesveidu, tikai, ja "īstajā" realitātē raganas dedzināja uz sārta, tad šajā pasaulē viņas ir tās, kas dziedina un buras cilvēku labā. Cilvēki slimo maz, jo spēj ieklausīties savās sirdīs. Viņi ir brīvi. Būdams vesels, katrs ir spējīgs izaudzēt vai savāk sev pārtiku vai uzcelt pajumti, tāpēc ķīviņiem nav iemesla. Katrs brīvi iet un nāk, ņēm ko grib un izmanto to kā grib. Nevienam nekas nepieder. Tomēr tas netraucē cilvēkiem apvienoties un virzīties uz kopēju mērķi.
Nu labi... es vēlos būt neatkarīgs, nemirstīgs un mācēt lidot, izmantojot sparnus, kas parādās un pazūd pēc manas gribas. Un es gribu būt prom, atstatu no vienkāršas tautas. Vērot, vākt zināšanas un radīt grāmatas, mākslasdarbus, mūziku, kustības mākslu...
Vienkārši būt. Vai nebūt. Negribēt neko un doties Mājās. Viss jau ir bezmazvai līdz kaklam, šie visi jūsu ķīviņi, aklums un neprāts.
|
disappointed
grumpy
Jā, tas ir tas, ko es vēlos. To pasauli, kurā tu nezini, kas ar tevi notiks pēc pāris dienām, pasauli, kurā tu piedzīvo visas emocijas visdažādākajās to kombinācinās, pasauli, kurā tu esi spējīgs piepildīt savus sapņus un cīnīties. Tā nav sī mietpilsoņa dzīve, kura ir iekārtota no mūsu senčiem, vadīta pēc tūkstošs lappusēm liela likuma krājuma, pilnu ar formulām, precīziem apreiķiniem un vienotu, globālu šablonu dzīves dzīvošanai - mācies, strādā, pelni naudu, ievies ģimeni, nodzīvo pēdējos dzīves gadus vienulībā, līdz nomirsi (vai, labākajā gadijumā, sač ceļot pa pasauli, tērējot krājumus). Cilvēks, kas ir sasniedzis tik daudz, dzīvo pēc pašu dzīvnieku dzīves sistemas, no kuriem viņš tik ļoti sevi norobežo. Tikai dzīvnieki ir taisnīgāki - vājie un slimie neizdzīvo...
Atmiņā nāk kasta bērnības vasaras diena, kad biju atbraucis ciemos pie vecmammas. Tas bija lauku ceļš no pļavām uz nelielu ciemu. Es gāju blakus vecākajai māsai. Nezinu, kā tas sākās, bet viņa man atklāja savu sapni par sevi. īpaši neatceros tā saturu, bet tur bija stāstīts par viņas piedzīvojumiem kādā interesantā pasaulē, kur viņa esot bijusi slepkava, kalpone, klaidone, karotāja, viņa piedalījusies nozīmīgos notikumos, piedzīvoja romantiskus stāstus, nodevību, ceļu no pasaules grunts līdz augstākajai sabiedrībai. man nebija tik ļoti svarīgs tā saturs; svarīga bija pati ideja - visepiskākais stāsta, kas noticis viņas sapņos, ideja. Tā bija perfekta pasaule, un ne jau tāpēc, ka tājā bija visi laimīgi, bet tāpēc, ka tas bija vēlmju piepildījums, dzīvesstāsts, kas piesātināts ar episkumu, ciešanām, prieku, mīlestību un naidu.
Mana dzīve vienmēr ir bijusi vienkārša un bezrūpīga. Droši vien vecāku audzināšanas dēl es mēdzu rotaļāties viens un, tā, kā man nebija dārgu rotaļlietu, man nācās izmantot iztēli. Es mēdzu daudz fantazēt par piedzīvojumiem, monstriem, kariem, nereālām pasaulēm. Man palīdzēja datorspēles ar piedāvātajām fantāzijām. tas bija visa mana pasaule. Nepagāja ne viena diena, kad es nebūtu pafantazējis par kādu no dienas notikumiem. Parasti fantāziju galvenais varonis biju es - maģisks un spēcīgs - man nebija nekādu robežu; viss bija atkarīgs no brīža ietekmes. Pieaugot, manas fantāzijas kļuva loģiskākas, pieņemamākas. Tā vairs nebija cilvēku, kuri man nepatika, šķaidīšana vai brutāla drāšanās. Tagad tā bija cilvēku pārmācīšana un episka mīlēšanās. Lielākoties es un tēli man apkārt nebija vieni un tie paši, un es arī necentos veidot vienotu stāstu.