Bet vispār man ir fundamentāls jautājums t.i. labu dārznieku vajag, kas kaut ko saprot no kokiem. Nevis bendi, kam visu ārā un prom, bet kas zin dzīvības vērti.
Garais stāsts, man ir veca, ļoti ainaviska ābele. Divus gadus viņu bija apsēduši tinēji, gan jau ka šogad atkal tā sērga uzradīsies... Liku trihogrammas un citādi iznesos, nekā. Skatos, ka nav labi, koka stumbrā bedres un sēnes, zāģēt nost negribētos. Vecais Pepiņš, tādu vairs vietā nedabūt. Bet vai tur var ko glābt?
Un cik tāda konsultācija izmaksātu?

P.s. Nē nu es zinu, ka visu var pats, bet nupat es laikam esmu par daudz nogurusi būt par "visu roku meistaru", varētu šoreiz nevis maukt ar pirkstu mākoņos, bet deleğēt kādam gudrākam.

Mans šrinks stāstīja, kā viņa strādā ar bērniem un fobijām. Piemēram, ja bērnam ir bail no zirnekļiem, tad viņi ar bērnu mēģina parunāties par zirnekļiem, vēlāk apskatīties kādas bildes ar zirneķime, tad atrasties vienā istabā, kur zirneklis ir kādā terārijā, un tad jau kaut kādā brīdī bērns varbūt ir gatavs pieskarties zirneklim. Nav cita ceļa, kā dīlot ar fobijām. Tāpat kā ar traumām.

Es laikam esmu gatavs runāties un lasīt stāstus par zirnekļiem, metaphorically speaking.

The Zone of Interest bija unsettling. Kas gan, protams, nebija pārsteigums. To gan pastiprināja divas sakritības. Viena - iepriekšējā filma, ko es noskatījos, bija Anatomy of a Fall, un redzēt to pašu aktrisi vēl vienā "vieglā" filmā bija neliels trips. Otra - tas sakrita ar visu twitter naciņu komentāriem pie manis ļoti specifiski konstruētā tvīta. Es, protams, rēķinājos ar komentāriem, un negrasījos ne ar vienu no viņiem iesaistīties diskusijā, bet viņu iekšējie dialogi ļoti labi saskanēja ar manu hipotēzi, ka mums netrūkst cilvēku, kas filmā redzamo "sapni" būtu gatavi padarīt par realitāti. Kā jau teicu, tvīts bija formulēts tā, lai atbildot tikai uz manis rakstīto, nebūtu iespējas sarakstīt to visu sūdu, kas tur tika sarakstīts, bet kam dvēsele plīst pušu no spriedzes, un gribās izgāzt ārā visu tarakānu cirku, tie to arī izdarīja.

Bet šīs ir tikai primās sajūtas par filmu. Tā noteikti būs viena no filmām, par kuru viedoklis formulēsies kādu laiku. Un ne obligāti tāpēc, ka tā ir ģeniāla filma - tur bija krutas lietas, tur bija lietas, par kurām es vēl nezinu, kā es jūtos - bet tā bija diezgan atšķirīga filma no citām filmām par šo tēmu, un tur noteikti ir no kā izvēlēties gan satura, gan formas ziņā.

Cita starpā, izskatās, ka daži cibiņi ir sagājuši raitvingā. Es kādu laiku visādus personīgus uzbraucienus norakstīju uz personisku aizvainojumu, kas gan joprojām var būt patiesība, un man nav tendences civlēkus norakstīt, un es tolerēju civlēku tiesības justies tā, kā viņi jūtas, bet jau pie iepriekšējā troļļu uzlidojuma, es ar sevi vienojos, ka nu ir laiks pieņemt, ka tomēr nebūs. Tomēr jau septiņi gadi pagājuši. Tad nu tagad bļaut kopējā ruporā ar citiem naciķiem, kas apšauba iedzīvotāju tiesības uz pulcēšanos, man kainda grūti izdarīt citus secinājumus, ka šim cilvēkam es ne tikai negrieztu muguru personīgu iemeslu dēļ, es viņu negribētu redzēt nevienā varas pozīcijā, pat ja runa būtu tikai par vienu suni.

-Vai jūs esat remontdarbnīca?
- Jā, brauciet iekšā.

Kas ir Latvija?
Vai zināt Kanādu? Tagad iedomājieties to daudz kompaktāku un glītāku, ar jūgendstila arhitektūru un Eiropā.

Black Mirror sestās sezonas otrā sērija objektīvi nebija laba... nu, kā nebija - tā bija laba sērija priekš kaut kāda American Horror Story - bet pēc trešās sērijas tapa skaidrs, ka es šo seriālu varēšu tālāk skatīties viens. Tā nebija pati skarbākā sērija, ko es esmu redzējis, bet diezgan tuvu. Es ceru, ka kvalitāte turēsies līdz sezonas beigām.

katrs teikums kā pērle. prātu gan var izmežģīt lai saprastu kas tur domāts, lasiet un rēciet:
https://www.tvnet.lv/7106511/sieviesu-11-orgasmi-ir-pec-likuma-obligati

nereāli uzsita asinis, tagad domāju vai rūgt vai tomēr sazināties ar bd vadību. māmiņdienas koncerts. o.k., paziņoja ķipa laicīgi - pirms divām vai trīs nedēļām. bet kurā acī muzikālajai ir o.k. izteikt piezīmi par to, ka daži vecāki neatnāca jo jĀastrādā. bļeģ vtf. koncerts plkst. 11:00 ceturtdienā. pie tam pašās beigās kad visi vēl zālē, tikko viss beidzies, viens puisītis aizgāja uz grupu (turpat blakus un tomēr) viens pats, jo viņa mamma nebija un otra meitenīte, kam arī mamma netika, pie rokas otrai audzītei, vecāki sēž nesaprot kas tagad notiek, bērni stāv, jo zin, ka koncerts beidzies, bet nezin ko darīt, kur iet. Drāmas Karaliene (audzinātāja) vēl izteica kko ka nu jā, citiem jāstrādā. ja man, pieaugušai sievietei, kas tomēr izrāvās un tika, iedūra sirdī, tad kā bija tiem bērniem? nu kas tas par fuipēkaka sūdu šitas ir?!
un tur pat nav jāattaisnojas un jāskaidrojas - ir ārsta vizītes uz kurām pierakstās mēnešiem, pusgadu, gadu iepriekš, naktī jaunākais bērns sācis pļūtīt, autoskolas eksāmens, darbā audits da jebkas cits. bd jau defoltā ir tāds čakars, ka visi kas var iet ar plūsmu jo tā ir vienkāršāk

un tā dura muzikālā jau Zsv pēc koncerta, kad es teicu, ka bija labi atteica ka nebija gan, jo kāds sajauca vārdus, kāds sakautrējās, kāds aizmirsa secību. kaza nu!
es ļoti labi saprotu, ka man iedūra, jo es visticamāk nebūšu uz skuķu bd izlaidumu, jo man todien eksāmens un šobrīd nezinu cikos un pirmais Pirmais septembris arī ir uz ļoti lielas jautājuma zīmes, bet bet bet

Es Roiju Čengu neesmu redzējis tik apjukušu kā intervējot Stephanie Kelton deilīšovā. Bet jā, monetārā politika un budžeta deficīts ir mazliet mulsinošs topiks, un es barely spēju sekot līdzi. Kas nozīmē, ka būs jāpainteresējas par tēmu vairāk, un viņa varētu būt cilvēks, kas varētu palīdzēt to saprast labāk.

Kas gan rada jautājumu, cik grāmatas būtu iespējams lasīt paralēli? Varu derēt, ka monetārā politika nav tāda tēma, kur tu vari vienā rāvienā izlasīt grāmatu, un šausmīgi daudz uzzināt. Tai pat laikā, es pieņemu, būtu iespējams turpināt attīstīt izpratni par citām tēmām. Tas tā jau dabiski notiek arī citos veidot.

Nesen tika atzīmēts, ka es cibā rakstu diezgan atklāti. Šī nebūs gluži atbilde uz šo piezīmi, jo es īsumā atbildēju uz vietas, bet varbūt pieminēšu dažas papildus lietas, ko, dejojot ballītē, ir grūtāk ielikt vārdos.

Pirmkārt, man neliekas, ka es rakstu atklāti. Rakstīt bez atslēgas ir apzināta izvēle. Es divas reizes esmu dzēsis cibu. Pirmo reizi, kad sapratu, ka tavu atklātību var izmantot pret tevi, un otro - saprotot, ka zem atslēgas var sarakstīt daudz sūda, un nedz zematslēga tevi pasargā no tā, ka tas tiks izmantots pret tevi, nedz kādam, ieskaitot tevi pašu, no tā kļūs labāk. Pat tad, kad man ir kaut kas ventilējams, man jāspēj šīs emocijas pārvērst domās, domas teikumos, un spēt par šiem teikumiem pēc tam atbildēt. Un es joprojām zem šī parakstos. Es, protams, paļaujos, ka ciba nav tviteris, un šo visu nelasa pieci tūkstoši random cilvēku, bet ja kāds random cilvēks pienāktu uz ielas, un konfrontētu mani par kādu cibas ierakstu, es būtu gatavs par saviem vārdiem atbildēt. Un runājot par atklātību - ir dažas lietas, par kurām es šeit hintoju, un daudzi cibiņi zina, par ko tieši, bet es par tām nerakstu for a reason. Un tā, manuprāt, nav atklātība. Es pat emocionāli būtu gatavs aizstāvēt savu pozīciju par šīm nepieminētajām lietām, bet es neredzu vajadzību mirt varoņa nāvē par dažām lietām. Piemēram, es neredzu ieguvumu no varoņa nāves, teiksim, Gazas sektorā, lai pierādītu savu pointu. Es domāju, ka dzīvs un brīvs es šai pasaulei vēl būšu noderīgāks kā krītot svētā mocekļa nāvē. I don't have Jesus vibes. Un es ceru, ka ir skaidri saprotams, ka es te runāju metaforās, nevis domāju actual nāvi.

Bet otrs "atklātības" iemesls, rakstīt kaut ko citu vai mazāk atklāti ir diezgan garlaicīgi. Es, protams, rakstu arī par filmām, retumis pieminu kādu sadzīvisku notikumu kā references punktu nākotnes sev, bet caurmērā es neredzu jēgu runāt par ēdienu, vai kādas interesantas pastaigas man ir bijušas ar suni. Reizēm sports, bet arī tur es mēģinu meklēt kaut kādu personības izaugsmi, ne tika daudz emocionālu notikumu atstāstu. Piemēram, Bali bija tādas piezīmes uz avīzes maliņas, kas ļautu atcerēties notikumu hronoloģiju, un atgādinātu par tām mācībām, ko ir devusi šī pieredze. Ar attiecībām, savukārt, es šobrīd spēju dīlot pašās attiecībās. Varu lieku reizi pieminēt un citiem ieteikt Agapi, kurai ir savi trūkumi, bet reizēm tur var izlobīt kaut ko vērtīgu. Visa pārējā ciba ir tāda terapija pašam ar sevi, jau atkal - saprast savas emocijas, pārvērst tās domās, domas teikumos, un vienkārši pierakstīt tos šeit. Ja nu kādam vēl ir interesanti. Neko ne no viena neslēpju, ne par ko specifiski nevēlos parunāt, ja kāds pienāktu klātienē, un kaut ko pajautātu, spētu atbildēt jebkura cilvēka klātbūtnē. Protams, arī ņemot vērā konkrētos apstākļus. Mēs te nesen vienā restorānā parunājāmies, gaidot savu teikaveju, un mūs te drusku nokaunināja, ka dažas lietas nevajag apspriest publiskās vietās.

Bet jā, es rakstu mazāk, jo man ir mazāk interesantu lietu ko teikt. Ne obligāti tāpēc, ka mana dzīve būtu kļuvusi šausmīgi garlaicīga, lai gan tur ir arī daļa no tā, bet arī tāpēc, ka visādas pārmaiņas vairs nenotiek tik strauji, un līdz ar to jaunu atziņu par dzīvi ir kļuvis mazāk. Cita starpā, lai kaut kas notiktu, kaut kas ir jākustina, un kopš septembra viss ir bijis diezgan stabili. Ja vien es nenopirkšu jaunu dīvānu par nesaprātīgi daudz naudas, kuras man šobrīd dīvānam nemaz nav, līdz Burnam nekādi dzīvi mainoši notikumi netiek plānoti.

nomainīju pulkstenim bateriju, ieraudzīju pakalpojumu 'uztaisīt apavus lielākus' un aizdomājos. kāds ir šo mēģinājis darīt? esmu drusciņ skeptiska

ieraudzīju reklāmu semināram par putnkopību un tagad man atkal ļoti gribas vistas. es zinu, ka mani lasa arī citi entuziasti, daži pat ar putniem, nevis tikai sapni, šeit links pasākumam:
https://vicinfo.lv/wp-content/uploads/2024/04/PDFVebinaru-cikls-putnkopiba-maijs_junijs-2.pdf
man liekas, ka nav dārgi un forši, ka var noklausīties arī tikai vienu ja gribas

pēdējā laikā atkal visai regulāri, mēģinot uzlikt modinātāju, atveru kalkulatora lietotni

"Social media is not made to inform people. It is designed to capture consumer attention for the sake of advertisers. With slight variations, that’s the business model of all platforms."

Es nezinu, cik daudz es izlaidu pa vidu, bet Black Mirror sestās sezonas pirmajai sērijai bija pirmās sezonas vaibi. Es ceru, ka tas tā turpināsies.

Nokāvu pēdējo ķirbi. Noimprovizēju uz "pastēti". Labs, katrā ziņā pēc pērnā ķirbja negaršo nemaz.
Bija takš tai muižas virtuvē gudrinieki.

skorpiona pilnmēness gaismā, lasīju, ka ir tāds viedoklis saskaņā ar kuru "pārmērīgi augsts intelekts" ir neurodivergence pati par sevi

thinging about dissabilities

nu ko, tuvojas skorpiona pilnmēness, muahahaha