![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
teja)
Runājot par "Rietumu kreisajiem", es nezinu vai mani vairāk uztrauc la la la skatīšanās otrā virzienā, kad pie mikrofona pienāk "asinszemes" un to pieredze ar komunismu, vai arī tas, ka pašlaik notiekošā Krievijas-Irānas-Ķīnas konsolidācija tiek uzskatīta par kaut ko foršu, cerīgu, vai, labākajā gadījumā, mazāko ļaunumu
neraate)-Bērnudārzā mums šitāds bija negaršīgāks. Nr3 par šodien manis vārīto žāvēto augļu ķīseli (mamma pasūtīja, iestājoties slimnīcā aizvedu viņai divas mazas burciņas)
Vīrs saka varu vērt vaļā savu restorānu..
fjokla)Fjoklai būt!
Ar šito bildi es te uzsāku, atsākšu, attiecīgi, tāpat.
Kamēr ielauzīšos atkal, paies laiks, piedošanu.
Betā, īsumā, esmu aizmukusi čībās no rīgas dziļi Latgalē kopš jūlija kaut kāda, faktiski, balsta vieta un štābs ir Ezerniekos, kur, ar mainīgām sekmēm, graizu stiklus un trenējos vitrāžās, jo biju Krāslavā uz neatvairāmu meistarklasi, kur saņēmu uzslavas par drosmi lauzīt un darboties ar šķembām bez cimdiem, ibo materiāls ir jājūt. Un tas man tiešām tīk.
Pagaidām graizu vecās logu rūtis, ar krāsaino stiklu vēl neriskēju, tas dārgs,maita.
tad vēl ko.
Paspēlējos ģimenēs/mājiņās vienubrīd ar iezemieti un vārdā Ļohu, beidzās viss ne gluži kā plānots, bet ar uguņošanu un šoreizīt ne no manas puses. Bet tur jau , īstenībā, no paša sākuma viss bij skaidrs, man vienkārši gribējās, smukai un sakrāsotai un kleitā, katru vakaru, sagaidīt kādu bārdainu,kazakveidīgu un sūru subjektu no darba ar siltām vakariņām. Kādu brīdi bija jauki, sajutos dzīva vismaz.
Iesākumam pietiks, nevienu joku nevaru izdomāt, bet gan jau būs.
p.s.Esmu kļuvusi, pareizāk dzīve beidzot iemācījusi, ievilkt ragus un nagus un kļūt tādai kā paļāvīgākai, glāsmainākai.
Lai gan Ļohu es tomēr ar mandarīniem apmētāju, uz atvadām, ar āmuru rokā, tīri tā, pārliecinošākam beigu štriham. "Melkimi šažočkami na vihod!", es visai pārliecinoši teicu, skaļiem sajūsmas smējieniem no blakusistabas skanot.
PiF PAF
Prieks jūs redzēt!
P.S.PS. subjekts 2x sēdējis, ar 2 liegumiem uz bērniem. tākā paspēlējos ar uguni, fahtiski.
black_data) Vakar noskatījos vienu cīņu, kurā piedalījās kamerūnietis, kas dzīvo Francijā. Es nezinu, kādas viņam ir attiecības ar Franciju, bet skaidrs, ka izcelsmes valsts viņam ir nozīmīga daļa no identitātes. Bet sportā ir tā pieņemtā tradīcija atskaņot himnas un vicināt karogus. Es saprotu komandas sporta veidus, kur spora organizācijas darbojas valsts ietvaros, un arī sportisti pamatā ir nākuši no tās pašas valsts, bet individuālajos sporta veidos tas ir diezgan abstrakti. Izcelsmes, piederības un mītnes zemes varbūt pilnīgi dažādas, un arī sportista komanda bieži vien ir ļoti starptautiska. Un es nesaku, ka valsts nevar būt daļa no sportista identitātes - rudais īri izcelsmes meksikānis Kanelo ar visu savu mariarči orķestri ir nepārprotams Meksikas bērns, bet arī Mairis Briedis staigāja ietinies Latvijas karogā.
Mēģināju iztēloties, kā es justos, ja es dzīvotu un trenētos kādā citā valstī, un pirms sporta sacensībām man būtu jāklausās šīs valsts himna kā valsts, kuru es pārstāvu. Es saprastu šī pasākuma loģiku, bet Latvijas himna noteikti vairāk reprezentētu manu identitāti. Un ne tik daudz tāpēc, ka es esmu Latvijā piedzimis, jo meklējot kaut kādus formālus iemeslus, tik pat labi varētu atskaņot arī PSRS himnu, ar kuru es noteikti neidentificējos, bet lielākā daļa manas bērnības un pusaudzības ir pagājusi Latvijas himnas pavadījumā. Bet tik pat labi tā varētu būt arī kāda tautasdziesma, vai pat kāda Nirvana dziesma, un man tas nešķistu ļoti absurdi. Noteikti mazāk absurdi, kā kādas svešas valsts himna.
Ar šo visu es gribēju teikt, ka identitāte ir ļoti individuāla lieta, lai cik ļoti vieni cilvēki nemēģinātu iekastēt citus cilvēku. Un, protams, daudziem ir spēcīga vēlme identitāti vienādot ar patriotismu, kur atkal korelācija tiek jaukta ar kaut ko citu. Man ne pārāk patīk, ka kaut kur ārzemēs ar mani mēģina runāt poliski vai lietuviski (nav bēdīgāka skata, kā cilvēks, kas savu paviršību uzskata par dziļu inteliģenci), bet mani ļoti apbēdinātu, ja kaut kāda Krievija sāktu bumbot Parīzi vai Berlīni.
bljanna)Pa tam lāgam Mazpilsētā bebri, jopcik popcik, mazie kretīni, nohujārijuši 2/3 manu ceriņu. Nu, bļaģ, nu.
zazis) "Ja vecāki visu dienu sēž pie datora, pēc tam paēd un turpina gulēt uz dīvāna pie seriāla, bērni to pieņem par normu."
https://www.lsm.lv/raksts/vecaki-un-ber
"Sāksim kustēties šodien, nevis pirmdien vai pirmajā janvārī."
black_data)Izrādās, ka TLDR ir arī fiziski žunāli, un man radās liels kārdinājums kaut ko pasūtīt. Kas man atgādina par to, ka es joprojām sēžu uz domas par to, vai man vajadzētu pasūtīt IR nākamajam gadam.
IR pārdošanas punkts ir tāds, ka nākamgad ir vēlēšanas. Lielajā bildē es saprotu mediju lomu sabiedrībā, un to es nevienā brīdī negrasos to apšaubīt. Šogad, piemēram, savu digitālo abonomentu es esmu lietojis ļoti maz, ja neteikt nemaz, un pilnīgi noteikti maz zinu par aktuālajiem sabiedrības cepieniem, izņemot tos, par kuriem katram onkulim feisbukā ir viedoklis. Taču no otras puses es arī saprotu, ka es nestāvu smagas izšķiršanās priekšā par to, par ko es balsošu. Es mazliet apšaubu, ka Latvijas politiskajā piedāvājumā pēkšņi uzradīsies jauni gaišie spēki, un mani arī mazliet kaitina vēlme meklēt jaunus mesijas, lai gan es dotu atlaides jaunai partijai, kas ir veidojusies no kāda cita politiskā spēka neatrisināmām iekšējām pretrunām. Ar pirkstu ne uz vienu nenorādīšu. Bet jā - es zinu, kas ir mūsu tradicionālie sūda brāļi, es arī zinu, ka nav neviena politiskā spēka, kurā to nebūtu, un nez vai jauni skandāliņi kaut ko mainīs manā pasaules uztverē. Ja nu pēkšņi kādu pieķer kanibālismā vai pedofīlijā, gan jau man šis fakts nepaslīdēs garām.
Ko es ar šo gribu pateikt? Ir kaut kaut kāda mītiskā pilsoniskā atbildība, un arī es no viņas mazliet ciešu, tai pat laikā es nevaru atbrīvoties no sajūtas, ka šī visa ir akmentiņa ripināšana kalnā. Tā, kas ir Sīzifam, nevis Andrim Ērglim. Daudziem šī pilsoniskā atbildība ir hobijs vai pat reizēm eskeipisms, bet man arvien vairāk šis jūtas kā bezjēdzīgi pazaudēts laiks. Piemēram, kāda ministrija kādu laiku atpakaļ ir nelietderīgi iztērējusi dažus miljonus? Ko tieši es varu darīt vairāk kā turpināt nebalsot par šiem... līdzpilsoņiem? Vai man ir kādas vecmāmiņas, brālēni, vai konservatīvi draugi, kurus es satieku pie svētku galda, un man viņi būtu par kaut ko jāpārliecina? Pievērsim acis uz pētījumiem, ka pārliecināšana ar racionāliem argumentiem nestrādā. Tipa nav. Ko vēl es iesākšu ar šo iespaidīgo informācijas bagāžu? Patriotiski sevi audzināšu ar stāstiem par latviešiem, kas ieguvuši kaut kādas balvas, vai atgriezušies dzimtenē darīt uzņēmējdarbību? Ja man tie stāsti kaut ko dara, tad vienīgi vēlmi kaut ko ierakstīt cibā, un kā mēs zinām, cibā notiek ļoti vērtīgas un izzinošas diskusijas.
Bet atgriežoties pie TLDR, manuprāt tas ir ļoti labs formāts šī brīža informācijas pārbagādībā. Es septiņās minūtēs varu uzzināt par konfliktu, piemēram, Sudānā, un iegūt aptuvenu rietumcentrisku priekšstatu par globālās pasaules stāvokli, un manuprāt ar to pietiek. Vēl, protams, ziņas kā komēdija ir labs fromāts. Sarkasms un ironija ir diezgan labs veids, kā saglabāt veselo saprātu. Varbūt nedēļā šāda satura patērēšana prasa pārāk daudz laika, bet jau nākamgad būs par vienu šovu mazāk. Visādi citādi astronomijas ziņas mani izklaidē mazliet vairāk, un praksē noder aptuveni tikpat.
teja)You exist in this darkness. Rebels. Creeps. Outcasts. Loners. People who hate everybody. People who feel uneasy around everybody. People who know everyone hates them. People who hate being tied down, restricted, constricted, and huge whirling snakes. The snakes climb around your neck and arms. The woman who’s the mother of snakes takes you in.
Kathy Acker
jim)"Katrā ziņā tādi cilvēki kā viņa, spalvas pavēlnieki, ir bīstami. Tie uzreiz liek sapīties aizdomās par neīstumu - ka tāds cilvēks nav vis pats, bet gan acs, kas bez apstājas skatās un redzēto pārvērš teikumos; tādējādi realitātei tiek nozagts pats svarīgākais, nozagta neizteiksmība."
Olga Tokarčuka, "Stum savu arklu pār mirušo kauliem"
f)neraate)nu nezinu, man tie Oga šotiņi garšo. šorīt nopirku to, kas ar upenēm <3 un izlasīju etiķeti. 7 g cukura vaimanuvai, lai pamēģina tie cukura nīdēji dabūt iekšā 10% ingveru bez cukuriņa lai kādu garšiņu liktu klāt nekas labs nesanāk. izrādās viņiem bija adventes kalendārs un izrādās, ka viņš jātaisa karstajā dzērienā 300 ml krūzītē!
no rīta divreiz arī izskaloju degunu ar Humer un sajutos pēc cilvēka. tagad gan laikam tūska atkal ir atpakaļ - drusku spiež pieri
zazis)Pirms neilga brīža minos gar Vecrīgas makdonaldu pie kura bija pāris cilvēki ar karogiem un mikrofoniem. Tai vietā bieži vien ielu muzikanti uzstājas. Ieinteresēts, braucot tuvāk, mēģinu izlasīt, kas rakstīts uz tuvākā karoga. Kad nonācu blakus, salasīju Jēzus, savukārt vīrietis, kurš turēja karogu, teica mikrofonā - Jēzu, atsaucies. Es, protams, saulaini pasmaidīju un pamāju vīrietim. Turpināju sirsnīgi smaidīt līdz pat akmens tiltam.
f)f) neraate)ārsta kabinetā:
- kā man tagad gatavoties tai operācijai? es katru dienu ēdu ikrus un izdzeru vienu jēlu olu.
- .. 0_o .. nu, es domāju, ka nebūs jau tā, ka pēc operācijas nevarēsiet ikrus ēst :D
f)mufs)es šodien pirmo reizi mūžā uzcepu kotletes.
teja) “a racist is someone who refuses what he can’t understand”
Glissant
ja drīkst jau prasīt dāvanas, tad es šogad zem eglītes gribētu lielāku spēju sēdēt vienā telpā ar cilvēkiem, kas izraisa diskomfortu - politisko vai feministisko uzskatu, vai ētisko sistēmu nesaderības dēļ, privātajā vai darba dzīvē
jo man vienkārši nav tādas spējas kaut ko nepamanīt vai norīt,
vai iespēju arī atgriezties tādā vietā, kur es uzticos
es esmu kā Haravejas kiborgs, es nevaru atgriezties zaudētajā paradīzē, jo es to nepazīstu.
ir jāveido kaut kas uz priekšu, kaut kāds morfējošs amalgāma sakausējums, kas ir anatomiski pilnīgi neiespējams, tomēr elpo. kaut kas, kas izklausās pēc Freda Motena ģeneratīvās neiespējamības džeza. kaut kas tik neiespējams kā šī trompete:
https://open.spotify.com/track/6mVuiHh2