vakar tā gribēju pagulēt diendusiņu kā kad bērni bija pavisam maziņi. nesanāca, protams, jo mājasdarbu drāma, tad pēkšņi vajadzēja uz šodienu nokrāsotas olas, bija baltās, kas jau aukstā mizūdenī palika čuru dzeltenas, kad atcerējos ka rudenī uz akciju par 30 centiem nopirku olu krāsas un kkādas uzlīmes. lillā tablete nokrāsoja rozā olu, bet drāma izpalika (labi, ka ierakstīju, atcerējos izņemt no ledusskapja olas lai varu šodien nokrāsot vēl - vijoles skolotājai un Rīgas vecmāmiņai, vakar krāsas neizlēju), tad bija drāma, jo ķipa obligāti vajag zaķa kostīmu. izglāba Vimbu svētkos taisītā stīpiņa ar zaķa ausīm un puķītēm un uzacu zīmulis ūsām (jāatceras ka kaut kad jānopērk melns un, nezinu, rozā), Lieldienu uzlīmītēm noderēja mans mirkļa pirkums grāmatnīcā - smukas botāniskas puķītes un augi ko aizmirsu pielikt klāt vārda dienas dāvanai. nevarēju laicīgi aiziet gulēt jo visa vibrēju un vēl raizējos par to vijoles spēlēšanu - bērns nerunā ar skolotāju (žanra klasika, es nezinu ko lai dara šajā sakarā) un tagad ir jautājums vai vispār, jo skolotājai besis, ka ar viņu nerunā

Tas ir mazliet fascinējoši, ka statistiski dati un zinātniskais konsensus var tik viegli tikt aizstāsts ar "viens džeks man izstāstīja". Sure, prāts ir jāspēj turēt atvērts jaunām lietām, jo netrūkts kolektvo pārliecību, kas neiztur laika pārbaudi, bet kritiskuma līmenim būtu tomēr jābūt mazliet augstākam par uzticēšanos pirmajam garāmgājējam ar viedokli. Īpaši jau šobrīd, kad viedokļu ģenerēšana ir monitizējama, un saturs un kvalitāte bieži vien pat nav svarīga.

ciba šobrīd ir palikusi vienīgā vieta, kur vēl var paglābties no tiem sintētiskajiem mākslīgā intelekta ģenerētajiem tekstiem. tikko lasīju kārtējo sintētisko atklāsmju ierakstu, liekas, instagramā, un sapratu, ka man šie teksti atgādina mākslīgos saldinātājus. it kā ir zināmi ieguvumi, it kā izdevīgi, bet tikai tad, ja spēj sev iemānīt, ka šis pārspīlētais saldums, nedabiskās teikumu konstrukcijas un teksta uzbūve liekas pieņemama.

taču vispār traģiski, cik daudz tagad pilni sociālie tīkli ar nedzīvām, sintētiskām domām, kuras papildina nedzīvi, sintētiski attēli. ciba uz šī fona liekas patīkama oāze.

Laiks skrien tik raiti. Man šķita, ka pavisam nesen lasīju labas ziņas par to, ka kat kad pēc gadiem tiks būvēta zirņu proteīna rūpnīca. Pēkšņi tā sāks ražošanu jau nākamgad.

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/30.03.2026-zemgale-toposaja-zirnu-proteina-rupnica-uzstada-iekartas.a641103/

Ne tik labajās ziņās, šķita, ka likums par sprostos dēto olu aizliegumu jau stājies spēkā, bet izrādās, ka jāsāk viss no jauna, jo likumu nemaz nesāks izskatīt, jo iemesli. Spēcīgs "aizliegtā paņēmiena" raidījums par tēmu. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/30.03.2026-vistu-liki-ercites-un-apgriezti-knabji-video-atklaj-nepatikamus-skatus-aluksnes-putnu-ferma-vadiba-apsauba-ta-autentiskumu.a641051/

Spāņi malači, vismaz kādam eiropā ir kas līdzīgs mugurkaulam.

Jāsaka, ka es tā īsti nebiju gatavs Hamnet. But I'm glad I did.

Ir dienas, kad man šķiet, ka es šai dzīvei neko nekontribjūtoju. Citi cilvēki dara mākslu vai izgadro vakcīnas, man pat nav viedokļu ar ko padalīties soctīklos. Mani dienas mērķi ir uztaisīt pēc iespējas labāku kafiju, atras kādu mūziku, kas mani negarlaikotu, vai sameklēt kādu filmu, kas nebūtu Holivudas klišeju savārstījums. Nesenā ballītē secināju, ka cilvēki, kas lieto alkoholu, iekuļas visādos piedzīvojumos. Ne vienmēr viņi tajos vēlas būt tanī brīdī, kad tie notiek, bet vismaz tas ir kāds stāsts kādā ballītē. Man arī nav nekādas intereses viedot draudzības kikboksa grupiņā, vai vispār jebko balstītu jebkādā hobijā. Mani neinteresē arī bāri, restorāni, teātris, tviteris, politika, par ikdienas grind bezjēdzību es vispār nerunāju. Man vakar treniņa laikā bija zvanījis kolēģis, un es īsti nesapratu, kurā brīdī es varētu būt neskaidri izteicies, ka man ir nulle intereses risināt korporatīvos ugunsgrēkus, un ka es esmu gatavs pārdot tikai savas kompetences un laiku, plānojot savu grafiku, nevis savu dvēseli. Tādā ziņā es ļoti cienu tos kolēģus, kas var paziņot, ka pēc pus stundas viņus var nemēģiāt sakontaktēt, jo viņam ir jābrauc pakaļ bērniem, un izjūtu nicinājumu pret tiem, kas kaut ko runā par virsstundām.

Var jau būt, ka šis viss ir pārgurums un slimošanas sekas. Jāmēģina iziet no mājas, un pāriet pāri ielai, kur notiek pasākums. Cilvēkiem tipa patīk pasākumi.

šausmīgi gribas gulēt zaļā zālē un skatīties debesīs, un justies mierā

sakomunicējos ar visiem atvaļinājuma laikā. tagad vairs negribu ne ar vienu runāt. 

Sākot skatīties šo filmu, tā lēnām sāka mani kaitināt. Ne vienmēr filmai ir jābūt sliktai, lai tā man nepatiktu. Ne visam ir iespējams pieslēgties empātiski vai kā citādi, un līdz ar to es nevaru aizpildīt tās vietas, kas ir atstātas aizpildīšanai man kā skatītājam. Un tad pienāca brīdis, kad tapa skaidrs, par ko šī filma ir. Mazliet atkārās žoklis, un es atguvu fokusu.

Jāsaka gan, ka uz beigām mani šī filma sāka kaitināt atkal, bet te nu jau es sapratu, ka mani kaitina filmas galvenā varone. Filmā bija vairākas epizodes, kas, tā teikt, šķita pārāk tuvu mājām, un izrādās, tas mani kaitina. Tam nav sakara ar to, ka filmas galvenā varone kaut kā objektīvi būtu kaitinoša, tam ir sakars ar manu individuālo pieredzi. Bet tad jau bija klāt filmas beidzamais monologs, kas bija diezgan bēdīgs, bet skaists, un tapa skaidrs, ka šis ir par general human condition, un ja tā padomā, reizēm mums visiem varētu gribēt atvainoties kādam par to, ka dzīvē mēdz notikt visādi sūdi, un mēs tur neko nevaram padarīt.

Nesaistīti, bet varbūt saistīti - kaut kur nesen dzirdēju stāstu par māti ar tīs bērniem, kas piedalījās klīniskajos pētījumos kā pētījuma objekts ar treatment resistant depresiju mūža garumā. Man drusku radās jautājumi, kā viņa tika pie tāda bērnu skaita. Skaitlis trīs liek domāt, ka tā bija diezgan apzināta izvēle.

Starp citu, Goslings kosmosā ir diezgan ok. Es teiktu, ka mazliet labāks kā Mets Deimonds kosmosā. No visiem Holivudas feel good elementiem filma nespēja atbrīvoties, toties neiekāpa dažās klišejās, lai gan dažām pietuvojās ļoti tuvu.

ko tu šitādā laikā velc mugurā?! visjēdzīgākais šobrīd ir mans baltais mētelis (15€, new yorker), bet nu balts nu

citās ziņās beidzot atkal esmu gandrīz pēc cilvēka. vakar pamodos nogulējusi kaklu vecās traumas vietā - 9.klasē atmuguriski kūleni metot palika 'šķībs kakls' kā rentgena diagnozei ierakstīja ķirurgs, biju 3 dienas slimnīcā, ik pa laikam gribētos normāli aiziet pie kārtīga ārsta un saprast cik tur slikti ir. vakar smērējos ar diclac, divas reizes biju dušā un atlaida

un vispār tieši šobrīd ir priecīgi - vakar draudzene uztaisīja ilgos nadziņus un Cosmo, izlasīju Ķīmijas stundas, šodien biju dušā, uzliku mazgāt vilnas bītleni (kur var nopirkt mazgājamo vilnai ar lanolīnu? Drogās nav), paēdu brokastis, nomazgāju traukus un pat ar visu veļas izkāršanu un matu žāvēšanu darbā būšu laicīgi

Divi jautājumi
1. vai kāds negrib kazeņu stādus, smuki un lekni, bet nevietā. Žel nokurināt.
2. noraku topinambūrus, baisi daudz. Esot traki veselīgi, bet man vienai daudz par daudz, ja nu kāds grib... dabonami.

[..]

Briesmīga istaba pamostoties
Cik briesmīga istaba pamostoties
Tūlīt visi atnāks
Tās tik ir paģiras kaut no alkohola ne vēsts

Mēs te uzņemam filmu
Pēc minūtes es nākšu ārā
Es tagad nāku ārā


(eduards aivars)

Es te papētīju aktuālo bezvadu austiņu piedāvājumu, un nonācu pie dažām interesantām atziņām par mūsu globālo sitāciju tehnoloģiju frontē. Es pārāk nenoslogošu šo tekstu ar tehniski specifiskiem aprakstiem, bet caurmērā nav noslēpums, ka standarta bezvadu skaņas pārraides risinājumi nav bez skaņas kvalitātes zudumiem. Vai tas ir tik svarīgi, ir mazliet cits jautājums, bet es gribēju sev atstāt atvērtas visas opcijas, ja es vēlētos iegādāties vēl vienas austiņas, jo nav tā, ka man šobrīd nebūtu uz kā klausīties mūziku, ejot pa ielu ar suni pavadas otrā galā.

Android īpašnieki var nesteigties sev sist uz pleca, jo viņu ierīcēm arī ir zināmi ierobežojumi operētājsistēmas līmenī, bet Apple ir fantastiska kopmānija. Es noteikti varu releitot ar sajūtu, ka visai pasaulei nav taisnība, un es pats izdarīšu labāk, bet šī filozofija Apple produktus ievieto atsavišķā, no citiem noslēgtā pasaulē. Īpaši fantastisks ir fakts, ka ir Apple Music, kas piedāvā kaut ko tādu, ko iPhone īpašnieki tā īsti nemaz nevar izmantot. Te gan jāpiezīmē, ka beidzot parādīsies Apple produkti, kas šo ierobežojumu noņems. Vēl šī visa sakarā es secināju, ka es varbūt gribu AirPods Max, un pretēji daudzu audiofilu kritikai, tas ir diezgan labs produks, ja tu jau dzīvo Apple infrastruktūrā, lai gan vērtējot tos ērpodus atsevišķi kā autonomu produktu, tas šķiet diezgan dārgs.

Lai vai kā, šo visu faktiski var aizstāt ar vienu type-c vadu, un šinī frontē iPhone bieži vien ir labāks risinājums, kā daudzi citi. Tur ir drusku jāiedziļinās tajā, kas būs vada otrā galā, bet tev vismaz nevajag neko vairāk kā telefonu, vadu un austiņas. Šobrīd daļa pasaules ir satraukusies par savu atkarību no telefoniem un korporācijām, un tāpēc ir sākusies mode iegādāties visādas specializētas ierīces, tai skaitā ierīces mūzikas atskaņošanai bez mūzikas servisiem. Iespējams sava vecuma dēļ, man šādu emocionālu problēmu nav, un es labprāt izbaudu faktu, ka telefons ir jaudīga multifunkcionāla ierīce. Taču šajā sakarā mani pārsteidz, ka audio produktu piedāvājumā nav risinājumu, kas visus vadus un spraudņus apvieno vienās austiņās. Mēs esam pusceļā uz šo mērķi, jo lielākā daļa dārgā gala austiņu jau tagad ir tehnoloģiski sarežģītas ierīces, bet pietrūkst vēl viens pēdējais solis, kas tās padarīs par autonomām mūzikas atskaņošanai paredzētām ierīcēm, un telefons kļūs vienīgi par vadības ierīci, un varbūt par datu pārraides nodrošinātāju.

Taisīt atsevišķu cibu mūzikai drošvien būtu pārspīlēti?

Patiesībā jau man gribās kaut kādu platformu, kur šo visu varētu labāk organizēt. Vislabāk jau uztaisīt kaut ko pašam, jo viss, ko es esmu izmēģinājis līdz šim, nespēj nodrošināt tieši to, ko man vajag.

https://www.youtube.com/watch?v=eH4sMocy2rw

One Battle After Another man lika aizdomāties, ko no dzīves vēl sagaida pusmūža vīrieši? Šī gan tiešām ir paaudzes un ģendera specifiska lieta. Neejot abstrakcijās, kāda dzīvei vispār ir jēga, ar jauniem vīriešiem daudz maz viss ir skaidrs. Vecākiem vīriešiem atliek vien dusmoties un nepieņemt realitāti, ka viņu izpratni par pasaules kārtību nevienam tā īsti nevajag.

Lai vai kā, šī filma mani nekaitināja tā, kā to darīja pingponga filma, bet kopumā stāsts mani garlaikoja. Varbūt mazliet kičīgāks, bet atkal jau saturs par to, cik briesmīgā stāvoklī ir pasaule, pie tam specifiski Amerika. Ir pilnīgi ok, ka Oskarus un Berlīnes lāčus dod filmām, kas ir specifiski aktuālas konkrētajai kultūrtelpai, bet man reāli kaitina, ka vēl joprojām Oskariem piedēvē kaut kādu augstāku māksliniecisku statusu. I mean, tas pats Straumes haips man rada sajūtu, ka Berlīnes mūris sabruka aizvakar, un mēs visi teju kā uzzinājām par rietumu popkultūru. To, ka Straume patīk kritiķiem, es jau sapratu pēc pirmajām balviņām, un Oskaru nedabūšana šo filmu nepadarītu par mazāk vērtīgu.

Bet visas labās lietas, ko interneti stāstīja par One Battle After Another, ir valīdas. Vizuāli - hands down. Aktierspēle - mani var kaitināt Di Kaprio kā cilvēks, bet es gandrīz aizmirsu, cik labs viņš ir kā aktieris. Ne viņš viens, protams. Viss tas komiskais elements - es nez. Tiešām Holivudai ir grūti runāt par smagām tēmām bez vieglas ironijas un absurda? Kaut kāds leftist Tarantino.

šodiena bija laba, rīta pusē izdarīju padaudz svarīgu sīkumu. un tad kad bibliotēkas lasītavā nīku gaidot kad iesim vijolēt, piezvanīja no servisa, ka mašīna vaļā, bet iedarbināt nevar, jo.. nav īstā atslēga

tā bija ņemtne uz stundu, adrenalīns un izmisums un daudz atkārtotu telefona sarunu ar visādiem vīriešiem un beigās jau viss beidzās labi - aizveda vīrs viņiem otru atslēgu lai var sākt kaut ko darīt, uzzīmējās nepareizo atslēgu īpašnieks ar manējām, paspējām izvijolēt un gāja labi un man bija līdzi Vārtsargs un jūra, kas ir brīnišķīga, brīnišķīga grāmata, bet mājās nākot lija lietus, niknajam pundurim sāpēja kājas, es esmu šodien nostaigājusi 6,2 km, rīt jāceļas lai agri izietu no mājām un vēlu būtu atpakaļ un es esmu kā šņuk šņuk nabadziņš no Evijas Vēberes dziesmas, tikai man vēl jāpalasa priekšā kaut kāds nonsenss

nopūta, žesc

Nu, tad mēģināsim saprast, ceru, ka šeit kāds atsauksies šai mazajai izpētei.

1. Vai milleniāļi ir reāli? (Un citas paaudzes?)

2. Vai jūs pats/ pati identificējaties ir kādu paaudzi/ vecuma grupu?

3. Kā jūsu ģeogrāfiskās un kultūras vides specifika jūsuprāt ietekmējusi attieksmi pret piederību kādai paaudzei?

Paldies par atbildēm!