Dod mums piecas minūtes savākt lāpas un siena dakšas, un mēs nāksim apciemot tavus radus.

I'm too sober for this and I'm on my second bottle of wine. Un vēl, I'm in therapy and will be medicated my entire life, un sliktākā lieta, ko es varu pateikt par savu bērnību, ir tas, ka man pietiekami nepievērsa uzmanību. Tevi ir rūpīgi, sistemātiski un nežēlīgi čakarējuši, lai tu justos par visu vainīga un šaubīga, un tu esi tik pozitīvi noskaņota pret to, ka grūti saprast. Ja kāds tāpat kā pret tevi attiektos pret pilnīgi jebkuru citu saprātīgu būtni, vai tu tiem cilvēkiem veltītu kaut vienu labu domu?

man uzreiz instinktīvi gribas teikt, ka ar citām saprātīgam būtnēm tā nebūtu, jo viņas nav to pelnījušas, bet nu šis ir absurds un baigais slidenais celiņš, jo tad tas implicētu, ka tie citi, kam ir dažādas traumatiskas pieredzes, tās kaut kā ir izpelnījušies, un tam es arī neticu. nav jau viss tik slikti, man ir daudz arī labu bērnības atmiņu, un šis galīgi nav tas sliktākais, kas ar cilvēku var notikt. plus, es zinu, ka viņi lielākoties vienkārši vispār nesaprata, ko dara, apstākļi bija tādi,. kādi bija, kas prasīja savu, un mammai ir pašai savu tarakānu tik daudz, ka ne saskaitīt. tā čakarēšana nebija mērķtiecīga, un man ar to pietiek, lai nevienu, izņemot sevi pašu, ka joprojām acīmredzami netieku ar to galā, nevainotu. es vienkārši emociju uzplūdā šo te izspļāvu, bet varbūt lai paliek.

also - es nedomāju, ka nepietiekami uzmanības ir kaut kas maz(āk)s par jebko citu. authenticity ielinkoja labu rakstu, paskaties pie manām iepr.žēlabām

Man nesen bija spēcīgas kognitīvās disonanses brīdis, kad kādā sarunā nācās atzīt, ka ielīst mazam bērnam mammas gultā vakarā nav briesmīgi traucējoši, bet ne jau tad, ja tā esmu es. Jā, citiem vienmēr ir bijis grūtāk, citus bērnus ir pēruši un turējuši mīlestību kā ķīlnieku, bet tev liekas, ka citiem ir bijis vēl sliktāk, un tiem liekas, ka citiem ir bijis vēl kā sliktāk. Un visiem viņu vecākiem ir bijuši savi iemesli, bet tas neatceļ viņu lēmumus atkal un atkal un atkal izgāzt savas dusmas un bezspēku uz mazajiem cilvēciņiem, kuru dzīves un prātus viņi veido. Tu nebiji neko no tā pelnījusi, un disciplīnu ir jāvar panākt arī, netraumējot uz mūžu. Man ir savi iemesli izgāzt dusmas un bezspēku citu cilvēku cibas komentāros, bet tas jau nepadara to okei, ne? Anyway, I will hate your parents on your behalf even if you get upset with me.

Šobrīd trešā vīna pudele neļauj tikt tālāk par trešdaļu rakstam, bet tiktāl viss liekas duhhh obvious. Es atsakos sevi tik daudz apšaubīt, cik būtu šajā situācijā pareizi, un rezultātā esmu dusmīga un skaļa.

parent-haters, unite!
es gan pieklājības pēc savam naidam pa priekšu stumju pakātu ar uzrakstu "let's not reinforce shitty behaviours"

nu bet sunītis taču neko nebija nodarījis, tas, kā viņi pret suni izturējās, nav attaisnojami

(protams, ka mani visvairāk dzen kokā doma "draudēt cilvēkam, ka nodarīsi pāri būtnei, kuru šis cilvēks mīl" kā ultimate evil, bet es saprotu/ticu, ka vismaz kādu laiku tu šito vnk nespēj saskatīt, pārāk liels "es esmu dzīvojis monstru ģimenē" faktors)

piebalsoju, ka tas ir ultimate evil. citā kontekstā un citā situācijā, bet esmu to sastapusi, un tas iedveš daudzkārt lielākas bailes nekā jebkādi draudi manis pašas personai. bailes un neadekvāti neizmērāmi milzīga vainas sajūta.

ai, tas viss ir no noguruma vecākiem. es sevī arī jūtu to potenciālu būt riebīgai pret to, kas bērnam ir dārgs (piem, solu atņemy lego), jo bērns mani diezgan nomoka, un es arī esmu tikai cilvēks. es cenšos veidot situācijas, lai viņam nebūtu iespējas sakrist man uz nerviem, bet yas ne vienmēr izdodas. un es tiešam ļoti cenšos. 90ajos mammām bieži bija jācīnās par izdzīvošanu, un nebija laika dvēseles smalkumiem, tikai stress. tas protams neattaisno, bet es nepazīstu nevienu, kas spētu ar to dīlot bez kļūdām, dusmām utt.

tieši tā, piekrītu par visiem 100%

meh. jā, 90ajos bija grūti, bet ir lietas, kas ir nevis neveiksmīgs stresa menedžments, bet gan prosta ļaunums un stulbums. un, piedodiet atvainojiet, bet es līdz galam nesaprotu, no kurienes vecākiem nāk tas neaizskaramības plīvurs. ja bija kretīni, tad bija, un nav tas jāmēģina attaisnot.
es, piemēram, savu mammu nīstu par visu sūdu, ko viņa man nodarīja, un mīlu par labajām lietām, un tādā paradoksā arī dzīvoju, nav ne vainas.
vēl arī iesaku par to parunāties ar pašu pāridarītāju. some level of mending can always be done. it sevišķi tāpēc, ka tevi joprojām drusku moka. jā, es zinu, kādi ir apstākļi, bet tev arī ir pašai sava dzīve un pašai sava labsajūta, par ko rūpēties.
neviens nevienam neko nekad nav parādā. visi brīvi cilvēki. un bez parāda apziņas arī ir vieglāk piedot.

sašūmējos, sāpīga vieta.

atņemt lego galīgi nav tas pats, kas atņemt vienīgo mīlestības avotu.

Eiženam lego nozīmē vairāk nekā miķelis

Miķelis nevienu nemīl, tāpēc tas arī nav piemērots salīdzinājums. Eiženam tiek mīlestība katru dienu un tas ir acīmredzami un brīnišķīgi.

bet es kļūstu arvien aizņemtāka ar mazo un man sanāk mazāk iejuutības pret E. un S totāli ir uz pusi mazāk uzmanības nekā bija E. es pati dabūju mazāk nekā brālis, manējais bija tik pat slikts kā Reinis. tagad es sāku saprast, ka mātēm nav daudz variantu.

Bet tu joprojām atrodi laiku padomāt par to, vai esi iecietīga un mīļa. Un vispār es laikam aizvēršos, man nav bērnu un manas bērnības pieredzes nav unikālas. Man vienkārši nepaceļas nekādi sarkani karogi, skatoties uz tevi un E, un tas ir daudz.

tu saki sweet, bet es pati brīnos par to, ka manī ir dusmu mobstra, kas var rūkt uz bērnu.

Man liekas, ka tieši tā VAINOŠANAS sērga ir tas šausmīgākais, ko sačakarētās bērnības mums visiem ir nodarījušas.

Nav pat iespējams par kaut ko reflektēt, lai nebūtu jāpiemin "kurš vainīgs" teksti.

Es laikam mēģinu atrast kaut kādu vidusceļu, tb - vainoju un dusmojos uz savu māti un bērnības situāciju par savu visnotaļ sačkarēto personību (ar to saprotot, ka neizliekos, ka tas viss bija saulaini un forši, un nav atstājis tālejošas sekas), bet tajā pašā laikā es apzinos, ka mana dzīve ir mana atbildība, un es negribu pavadīt tajos mēslos visu savu dzīvi, tāpēc ar sevi daudz jāstrādā. Bet tas ir riktīgi, riktīgi grūti, un es esmu tiešām bēdīga, ka darbam ar sevi šajā sakarā ir jātērā tik nenormāli daudz resursu. Man patiktu justies citādāk un kā labam kristietim nemaz neturēt ļaunu prātu, bet negribas arī melot sev.

bloody fucking hell

šitais taču ir drausmīgi briesmīgi, kā tu vispār jebkad varētu iedomāties, ka "citiem bija sliktāk"? ajmīn es te vēl arvien laizu brūces pēc saviem vecākiem, bet viņi kko tādu nekad, nevienā mirklī nebūtu izpildījuši, lai kādi kretīni reizēm arī nebūtu bijuši

// un regulāri man draudēja, ka tad, ja nedarīšu x, atdos suni kaut kur projām, //

faktiski šī [draudēt būtnei, kuru upuris mīl] ir viena no atbaidošākajām spīdzināšanas metodēm, kuru ne visi specdienesti atļaujas izmantot.

Šis ļoti atgādina arī manas un mātes attiecības, sevišķi dusmu uzvirdumus un manipulatīvu draudēšanu sakarā ar to, kas tev svarīgs, tikai tur klāt bija arī visādi apzīmējumi un mešana ārā no mājas utt. Reiz viņa nosauca māsu par totālu draņķi un gribēja izmest no mājas tikai tāpēc, ka māsa neatnesa viņai tēju. Pat arī pieņemšana, ka vecāki arī ir tikai cilvēki ar saviem personality flaws un dzīves stresoriem, nepalīdz tikt galā ar to aizvainojumu.