man uzreiz instinktīvi gribas teikt, ka ar citām saprātīgam būtnēm tā nebūtu, jo viņas nav to pelnījušas, bet nu šis ir absurds un baigais slidenais celiņš, jo tad tas implicētu, ka tie citi, kam ir dažādas traumatiskas pieredzes, tās kaut kā ir izpelnījušies, un tam es arī neticu. nav jau viss tik slikti, man ir daudz arī labu bērnības atmiņu, un šis galīgi nav tas sliktākais, kas ar cilvēku var notikt. plus, es zinu, ka viņi lielākoties vienkārši vispār nesaprata, ko dara, apstākļi bija tādi,. kādi bija, kas prasīja savu, un mammai ir pašai savu tarakānu tik daudz, ka ne saskaitīt. tā čakarēšana nebija mērķtiecīga, un man ar to pietiek, lai nevienu, izņemot sevi pašu, ka joprojām acīmredzami netieku ar to galā, nevainotu. es vienkārši emociju uzplūdā šo te izspļāvu, bet varbūt lai paliek.

also - es nedomāju, ka nepietiekami uzmanības ir kaut kas maz(āk)s par jebko citu. authenticity ielinkoja labu rakstu, paskaties pie manām iepr.žēlabām