Man nesen bija spēcīgas kognitīvās disonanses brīdis, kad kādā sarunā nācās atzīt, ka ielīst mazam bērnam mammas gultā vakarā nav briesmīgi traucējoši, bet ne jau tad, ja tā esmu es. Jā, citiem vienmēr ir bijis grūtāk, citus bērnus ir pēruši un turējuši mīlestību kā ķīlnieku, bet tev liekas, ka citiem ir bijis vēl sliktāk, un tiem liekas, ka citiem ir bijis vēl kā sliktāk. Un visiem viņu vecākiem ir bijuši savi iemesli, bet tas neatceļ viņu lēmumus atkal un atkal un atkal izgāzt savas dusmas un bezspēku uz mazajiem cilvēciņiem, kuru dzīves un prātus viņi veido. Tu nebiji neko no tā pelnījusi, un disciplīnu ir jāvar panākt arī, netraumējot uz mūžu. Man ir savi iemesli izgāzt dusmas un bezspēku citu cilvēku cibas komentāros, bet tas jau nepadara to okei, ne? Anyway, I will hate your parents on your behalf even if you get upset with me.

Šobrīd trešā vīna pudele neļauj tikt tālāk par trešdaļu rakstam, bet tiktāl viss liekas duhhh obvious. Es atsakos sevi tik daudz apšaubīt, cik būtu šajā situācijā pareizi, un rezultātā esmu dusmīga un skaļa.