Man liekas, ka tieši tā VAINOŠANAS sērga ir tas šausmīgākais, ko sačakarētās bērnības mums visiem ir nodarījušas.

Nav pat iespējams par kaut ko reflektēt, lai nebūtu jāpiemin "kurš vainīgs" teksti.

Es laikam mēģinu atrast kaut kādu vidusceļu, tb - vainoju un dusmojos uz savu māti un bērnības situāciju par savu visnotaļ sačkarēto personību (ar to saprotot, ka neizliekos, ka tas viss bija saulaini un forši, un nav atstājis tālejošas sekas), bet tajā pašā laikā es apzinos, ka mana dzīve ir mana atbildība, un es negribu pavadīt tajos mēslos visu savu dzīvi, tāpēc ar sevi daudz jāstrādā. Bet tas ir riktīgi, riktīgi grūti, un es esmu tiešām bēdīga, ka darbam ar sevi šajā sakarā ir jātērā tik nenormāli daudz resursu. Man patiktu justies citādāk un kā labam kristietim nemaz neturēt ļaunu prātu, bet negribas arī melot sev.