pēdējā laikā atkal visai regulāri, mēģinot uzlikt modinātāju, atveru kalkulatora lietotni

thinging about dissabilities

boundaries are the distance at which i can love you and me simultaneously

old friends are precious
but once
all your old friends were new

esmu priecīga un pateicīga par to, cik ļoti atsaucīga mana āda ir tintei

cik labi, ka ir suns, kurš tad, kad es vispār palaižu garām durvju zvanu, jo esmu iegrimusi darbos ar mūziku austiņās vistālākajā dzīvokļa galā, atskrien par to informēt!

citādi būtu bijis paciņai jāiet pakaļ uz pastu, kas ir diezgan kaitinoši. lieliska sadarbība.

es jūtos ļoti neomulīgi par to, ka šovakar jau vairākkārt esmu dzirdējusi salūtu.

protams, varētu izdomāt kādas labās interpretācijas, bet mani nepamet drūma sajūta, ka tie visticamāk ir vietējie prokremlisti, kam šķiet, ka šodien ir svinamā diena.

šodien nopirku vitamīnus ar milzīgu atlaidi un biļetes uz "melnais samts" pirmizrādi

realxing!

- bet tur nevajag neko darīt, vajag vienkārši noticēt.
- noticēt nemaz nav vienkārši. kā to vispār dara? es gribu soli pa solim instrukcijas.

sapisies Latvijai par godu

bet varbūt es esmu šovakar īgna tikai tāpēc, ka šodien kārtējo reizi pārliecinājos, ka nekam nevar uzticēties, tostarp fiziskajai pasaulei sev apkārt.

jau gandrīz gadu strādāju vienā un tai pašā biroju ēkā, un šodien pirmo reizi bija ciet durvis, kuras vienmēr stāvēja plaši vaļā. gaitenis tur nez kāpēc nav apgaismots (varbūt iekšpagalma dēļ, bet, newsflash, ap sešiem vakarā ar pagrieztajiem pulksteņiem ir jau reāli tumšs), durvis ir stikla, caurspīdīgas. rezultāts: dodoties mājup, es pilnā jaudā ārkārtīgi tizli ieskrēju šajās durvīs ar pieri un celi, un tas tiešām bija ļoti sāpīgi.

celis tagad uz nakti sāp tikai arvien vairāk, meh. bet raudāt par šo vairs nedrīkst, jo paraudāju jau pēc noklunkurēšanas pa biroju ēkas kāpnēm, pirms kāpt uz velo, lai brauktu mājās.

nezinu, kāpēc, bet nevienas filmas vai seriāla skatīšanās nekad nesniedz tik lielisku efektu kā nesātīga grāmatu lasīšana. laikam vienkārši jāpieņem, ka man ir absolūti nepieciešams laiku pa laikam atrast iespēju ņemt un veltīt kādas piecas, sešas stundas 400+ lappušu grāmatas aprīšanai, lai es justos kā es pati un gribētu dzīvot, haha.

"I stopped asking, “How will people experience me?” and started asking, “How do I experience my Self?”"

// Sara Kuburic, 2023, "It's On Me"

"as long as we are alive, we will never stop becoming"

neadekvāti daudzas reizes (domāju, ka jau viena būtu par daudz, bet nu bāc, viņi pat izvilka Viktorijas Amelinas bildi) raudu, klausoties SOTEU fon der Leienas runu un sekojošās debates, un es nevaru saprast, vai tas ir vienkārši no pēdējo dienu ekstra stresa un fona skumjām, vai no tām tēmām un vienkārši veiksmīga runu rakstītāja darba, vai arī no kognitīvās disonanses par to, ka sakāmais vietām izklausās gan vērtīgi un saprātīgi, gan kā absolūts bulšits, un brīžiem kļūst tiešām grūti atšķirt, kas ir kas.

wish I never met you

discover weekly izmeta šādu dziesmu, klausījos un domāju - vai jums ir cilvēki, par kuriem gribētos teikt "wish I never met you" (un kas ir cilvēki, ar kuriem jums ir bijušas kaut kādas jēgpilnas mijiedarbības kādā laika posmā, ne gluži tur "džeks, kurš mani uz ielas aplaupīja")? mani ļoti interesē, jo es sapratu, ka pat cilvēki, kas mani ir ļoti sāpinājuši vai kur kaut kā citādi ir bijis traki, es laikam ne par vienu nevarētu gluži šādi teikt, jo jūtos tā, ka no visām arī sūdīgajām pieredzēm esmu tikusi pie kaut kā būtiska. pat, ja teorētiski droši vien varētu būt bijis iespējams tās lietas saprast vai uzzināt citādi, es joprojām kaut kā varu novērtēt to cilvēku ieguldījumu (un man tas nepatīk, ka šādi jūtos). nez, vai šis nav kārtējais aizsardzības mehānisms, haha.

ārā ir tik ļoti vasaras nakts

Rīgas reģiona pārvaldes teritorijā darbojas plāns "Slazdi".