šodien ripoju mājās un domāju, varētu taču sākt runāt par gaļas ēšanu kā par kaitīgu ieradumu

"Well here’s the biggest irony of all: we’re so concerned with a runaway AI -- we create all these works of fiction in which AI turns us all into slaves or paperclips -- when it’s the system we live in that’s the real runaway AI! Exploiting the millions and cooking the planet and for what? To add virtual zeros in some bank account in a database on a server somewhere! We’re trapped in this perverse game of Monopoly, where whoever wins keeps all the money winning again, and again, and again, and again FOREVER! If life were a board game no one would want to play this shit! And if you try to fix the rules and make the game just the slightest bit less unfair, you get mowed down in front of a fucking shopping mall! Is it really so hard to understand I’d prefer an algorithm to this shit? That for me, a computer would be a fucking improvement? No AI ever operated a sweatshop, dumped mercury into a river, no AI siphoned billions off to some tropical island somewhere, fired people, or fired at them! An AI might not have a heart, but it’s goddamn nowhere near as heartless.

… Shit. That’s what I should have told them."

//"Killer app", The Program audio series

vai jūs kādreiz esat konferencē vai citā pasākumā saņēmuši tādus reprezentācijas materiālus (tās lietas ar logo - piemēram, bloknoti, krūzes, pleca maisiņi utml), kas ir likušies reāli forši un noderīgi, nevis kā kārtējais krāms, kurš krās putekļus vai tiks izmests?

būšu pateicīga, ja padalīsieties ar piemēriem, jo es šobrīd izjūtu lielu iekšējo konfliktu - sadarbības partneri ļoti vēlas pasākumam kaut kādus šādus materiālus, bet man liekas, ka tā ir vienkārši dažādu resursu šķērdēšana

šodien no kolēģes uzzināju, ka kādreiz uz LV naudaszīmēm bija virsū skaidri un gaiši rakstīts, ka par naudas viltošanu paredzēts nāvessods.

secinājām, ka agrāk valsts komunikācija ar sabiedrību bija daudz skaidrāka, jo kam gan ir laiks tagad meklēt likumu tekstos, kāds tieši sods ir paredzēts par viltošanu, nav jau nekāds dziesmu svētku likuma 40. pants, kas katram latvietim būtu bijis jāizlasa. vienojāmies, ka naudaszīmes vispār būtu laba vieta, kur rakstīt visiem valsts iedzīvotājiem noderīgu informāciju, piemēram, "vakcīnas ir drošas un glābj dzīvības", "nevadi auto dzērumā!" vai, ja gribam kaut ko pavisam radikālu - "laiks ratificēt Stambulas konvenciju".

"just because you act so well doesn't mean it's not heavy"

darba biroja ēkai ir tāds iekšpagalms/terase vairāku (neesmu paskaitījusi, bet šķiet, ka vismaz trīs, četru) stāvu augstumā, ar lieliem logiem uz pagalma pusi. tajā mēdz ielidot putniņi un netikt ārā - kolēģes jau teica, ka, pienākot siltajai sezonai, būs traki. šodien viens tāds pagalmā parādījās, kamēr ēdu savas pusdienas, un es pēc mazdrusciņ pacenšanās viņu noķēru. īstenībā noķēru veselas divas reizes, bet pirmajā nenoturēju, jo viņš sāka skaļi kliegt (čiepstēt), un man bija pārāk bail nodarīt pāri, tāpēc instinktīvi uzreiz palaidu pirkstus vaļīgāk un viņš izspraucās cauri. pēc tam jau sapratu viņa dimensijas un kā turēt maigi, bet cieši, lai varētu iznest ārā no ēkas.

viņš bija tik maziņš un likās tik trausls. kad jau biju saņēmusi saujā, pilnībā aprima, vairs ne spirinājās, ne pīkstēja, vienkārši skatījās apkārt ar savām melnajām actiņām. es jutu, kā pret maniem pirkstiem sitas viņa sīciņā sirds, un steidzos pēc iespējas ātrāk ārā, lai palaistu viņu laukā. man bija šausmīgi bail, ka viņš varētu izsprukt kaut kur gaitenī vai pazemes autostāvvietā, caur kuru sanāk iet, jo tad jau nu tiešām ārā netiktu, un nez, vai trešo reizi noķert būtu viegli.

tikām pagalmā, aiznesu viņu pāri ielai, kur ir koki un krūmi. brīdī, kad sāku laist vaļā, viņš atkal sāka čiepstīgi kliegt, un uz brīdi man bija bail, vai viņš nav kaut kā jau paspējis tur pagalmā savainoties, vai arī es tomēr viņam kaut kā nejauši nodarījusi pāri. bet, šķiet, ka viņam viss bija patiešām ok, jo uzreiz uzlaidās kokā un iekārtojās uz zara (droši vien nomierināties no šī šausmīgā stresa).

es nevaru saprast, kā cilvēkiem var likties ok vai pat gribēties nogalināt dzīvniekus. es turēju to mazo putniņu, labi apzinoties, ka viņa dzīvība ir tik trausla, ka man, salīdzinot ar viņu, ir tik briesmīgi daudz spēka, ka es varētu viņu nospiest bez jebkādas būtiskas piepūles, un man šī doma likās tik briesmīga. kāpēc lai es gribētu darīt jebko citu, kā vien viņam palīdzēt būt brīvībā un drošībā?

uz brīdi biju priecīga, ka izdevies putniņu atbrīvot, aizgāju atpakaļ pie savām pusdienām un... zem soliņa pamanīju tādu pašu, tikai citu, beigtu putniņu, kuram nebija paveicies iestrēgt pagalmā, kad tuvumā ir kāds no biroja cilvēkiem, kas varētu un gribētu viņam palīdzēt izlauzties, un man kļuva tik šausmīgi skumji. es, protams, saprotu, ka tas ir normāli un vienmēr būs kāds, kam paveicas un kāds, kam nepaveicas, un kamēr neizdosies panākt, ka pāri iekšpagalmam uzliek kaut kādu caurspīdīgo putnu tīklu vai kaut ko tamlīdzīgu, lai putni tur vienkārši nevar iemaldīties, tāda laimes spēle turpināsies. bet tas tāpat liekas tik nepareizi.

beigto putniņu apbedīju zem krūma krastmalā. ar kolēģi nolēmām, ka, ja būs vēl kāds šogad, sarīkosim vikingu bēres ar degošu plostu daugavā. jāfokusējass, protams, uz to putniņu, kuram izdevās palīdzēt, un jāmeklē veidi, kā preventīvi novērst šādas situācijas. un līdz tam klātienes darba dienās jāizmanto pauzes, lai iečekotu, vai nav jāizlaiž brīvībā kādi biroju ēkas cietumnieki.

man šķiet, ka tad, ja man būtu bērni vai es tos aktīvi gribētu, es vienkārši nebūtu spējusi izlasīt "the school for good mothers". jau tagad man regulāri bija nelabi, lasot par tām "mācību" tehnikām, un izraudātas visas acis. es īsti labi nespēju tikt galā ar bezjēdzīgu, nepamatotu nežēlību, un man palika sajūta, ka romānā iztirzātā situācija ir tieši tāda - nejēdzīga, absurda cietsirdība, kas vāji mēģina slēpties aiz kaut kāda kopējā un/vai individuālā labuma.

hahaha, tik labs, nebiju redzējusi iepriekš t-krekla dizainu ar saukli "raudošo industriju pārstāvis"

šī visticamāk nav ne pirmā, ne pēdējā reize, kad to saku, bet nu tāaaaaa tracina, kad cilvēki vārda "kopiena" vietā izmanto vārdu "komūna"

es šodien redzēju, iespējams, visu laiku labāko Lidl pirkumu. kāds jauneklis pirka burtiski KASTI kūpinātā tofu un tulpju pušķi.

pilnīgi iztēlojos, kā viņš ar šo velti dodas pie sava partnera vai partneres un šī persona ir sajūsmā. es katrā ziņā būtu. :D

pēkšņi ārkārtīgi gribas skābeņu zupu

man ļoti gribas ieguldīt tādā nepiedegošajā pannā, kas gada, pusotra laikā nepārvēršas piedegošajā pannā, pat rūpīgi lietojot tikai koka un plastmasas rīkus maisīšanai utml. vai tas vispār ir iespējams? vai jums ir kādi ieteikumi?

regulāri no prieka apraudos, spēlējoties ar savu suni

bebinārs jaunajām māmiņām

kas ir vispārcilvēciskās vērtības?

tiešām ļoti jocīga sajūta, vienlaikus kauns un lepnums par vienu un to pašu savu rīcību. tā laikam ir būšana cilvēkam.

šī geju romantiskā komēdija ar savām self-aware muļķībām bija pārsteidzoši lieliska izklaide, gandrīz izspļāvu zupu uz datora klaviatūras pie pirmās seksa ainas. tie mērķtiecīgie pārspīlējumi radīja sajūtu, ka es skatos filmu, ko kāds ir izdomājis stendapam, bet tad to tomēr uzņēmis. var jau būt, ka galvenais faktors tam, ka reāli izbaudīju šīs muļķības, bija ļoti, ļoti zemas gaidas (vienkārši gribēju paskatīties kaut ko vieglu, lai pārslēgtos prom no realitātes, kurā man nekādi nesanāk savākt suņa urīna paraugu, hah), bet tas tik un tā bija jauki.

"gender reveal orgy" laikam bija viens no maniem mīļākajiem garāmejošajiem jokiem, kam izdodas vienlaikus kariķēt gan stereotipisko, superseksualizēto "geju kultūru", gan heteronormatīvo bulšitu, un tādu sīkumu tur bija daudz. tiešām biju patīkami pārsteigta, cik izklaidējoši.

just bring her some flowers

pavisam nejauši noskatījos Lorijas Andersones Heart of a Dog.
iepriekš nebiju skatījusies neko no viņas filmām, tikai atsevišķus mūzikas video, un manā prātā viņa bija klasificēta kā mūziķe, bet tagad nevaru saprast, kādēļ tā

"let me tell you about anger. anger is free to use. (..) download the free anger app or just go to anger.fm"