neadekvāti daudzas reizes (domāju, ka jau viena būtu par daudz, bet nu bāc, viņi pat izvilka Viktorijas Amelinas bildi) raudu, klausoties SOTEU fon der Leienas runu un sekojošās debates, un es nevaru saprast, vai tas ir vienkārši no pēdējo dienu ekstra stresa un fona skumjām, vai no tām tēmām un vienkārši veiksmīga runu rakstītāja darba, vai arī no kognitīvās disonanses par to, ka sakāmais vietām izklausās gan vērtīgi un saprātīgi, gan kā absolūts bulšits, un brīžiem kļūst tiešām grūti atšķirt, kas ir kas.