man šķiet, bērnībā es tik ļoti gribēju suni patiesībā tikai tāpēc, lai justos tā, ka kāds mani mīl

un fakts, ka mana mamma ļoti negribēja, lai man ir suns, un pēc tam, kad izpildīju visas prasības, lai tomēr drīkstētu par pašas sakrāto naudu to iegādāties (vajadzēja sugu, kam nekrīt ārā spalva), un, tātad, dabūju sunīti, viņu saukāja par lopu un reizēm sita vai meta pret zemi, tad, ja gadījās, ka suns kaut ko nogrēkojās, un regulāri man draudēja, ka tad, ja nedarīšu x, atdos suni kaut kur projām, tiktāl, ka es brīžos, kad zināju, ka gaidāms sods, gāju lūgties, lai labāk mani atkal per, nevis aiztiek sunīti, tas nekad nebija saslēdzies ar tādu lielāku kontekstu, cēloņiem, sekām

nepārprotiet, es ļoti mīlu abus savus vecākus, gan (bērnībā spokaini klāt neesošo) tēti, gan (bērnībā gandrīz vienmēr dusmīgo) mammu