24 April 2016 @ 08:56 pm
partial success story  
man šķiet, bērnībā es tik ļoti gribēju suni patiesībā tikai tāpēc, lai justos tā, ka kāds mani mīl

un fakts, ka mana mamma ļoti negribēja, lai man ir suns, un pēc tam, kad izpildīju visas prasības, lai tomēr drīkstētu par pašas sakrāto naudu to iegādāties (vajadzēja sugu, kam nekrīt ārā spalva), un, tātad, dabūju sunīti, viņu saukāja par lopu un reizēm sita vai meta pret zemi, tad, ja gadījās, ka suns kaut ko nogrēkojās, un regulāri man draudēja, ka tad, ja nedarīšu x, atdos suni kaut kur projām, tiktāl, ka es brīžos, kad zināju, ka gaidāms sods, gāju lūgties, lai labāk mani atkal per, nevis aiztiek sunīti, tas nekad nebija saslēdzies ar tādu lielāku kontekstu, cēloņiem, sekām

nepārprotiet, es ļoti mīlu abus savus vecākus, gan (bērnībā spokaini klāt neesošo) tēti, gan (bērnībā gandrīz vienmēr dusmīgo) mammu
 
 
( Post a new comment )
honeybee: saruna[info]honeybee on April 25th, 2016 - 01:43 pm
nu bet sunītis taču neko nebija nodarījis, tas, kā viņi pret suni izturējās, nav attaisnojami

(protams, ka mani visvairāk dzen kokā doma "draudēt cilvēkam, ka nodarīsi pāri būtnei, kuru šis cilvēks mīl" kā ultimate evil, bet es saprotu/ticu, ka vismaz kādu laiku tu šito vnk nespēj saskatīt, pārāk liels "es esmu dzīvojis monstru ģimenē" faktors)
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
gamall[info]gamall on April 25th, 2016 - 02:43 pm
piebalsoju, ka tas ir ultimate evil. citā kontekstā un citā situācijā, bet esmu to sastapusi, un tas iedveš daudzkārt lielākas bailes nekā jebkādi draudi manis pašas personai. bailes un neadekvāti neizmērāmi milzīga vainas sajūta.
(Reply) (Parent) (Link)