24 April 2016 @ 08:56 pm
partial success story  
man šķiet, bērnībā es tik ļoti gribēju suni patiesībā tikai tāpēc, lai justos tā, ka kāds mani mīl

un fakts, ka mana mamma ļoti negribēja, lai man ir suns, un pēc tam, kad izpildīju visas prasības, lai tomēr drīkstētu par pašas sakrāto naudu to iegādāties (vajadzēja sugu, kam nekrīt ārā spalva), un, tātad, dabūju sunīti, viņu saukāja par lopu un reizēm sita vai meta pret zemi, tad, ja gadījās, ka suns kaut ko nogrēkojās, un regulāri man draudēja, ka tad, ja nedarīšu x, atdos suni kaut kur projām, tiktāl, ka es brīžos, kad zināju, ka gaidāms sods, gāju lūgties, lai labāk mani atkal per, nevis aiztiek sunīti, tas nekad nebija saslēdzies ar tādu lielāku kontekstu, cēloņiem, sekām

nepārprotiet, es ļoti mīlu abus savus vecākus, gan (bērnībā spokaini klāt neesošo) tēti, gan (bērnībā gandrīz vienmēr dusmīgo) mammu
 
 
( Post a new comment )
/m.[info]mesija on April 25th, 2016 - 03:53 am
meh. jā, 90ajos bija grūti, bet ir lietas, kas ir nevis neveiksmīgs stresa menedžments, bet gan prosta ļaunums un stulbums. un, piedodiet atvainojiet, bet es līdz galam nesaprotu, no kurienes vecākiem nāk tas neaizskaramības plīvurs. ja bija kretīni, tad bija, un nav tas jāmēģina attaisnot.
es, piemēram, savu mammu nīstu par visu sūdu, ko viņa man nodarīja, un mīlu par labajām lietām, un tādā paradoksā arī dzīvoju, nav ne vainas.
vēl arī iesaku par to parunāties ar pašu pāridarītāju. some level of mending can always be done. it sevišķi tāpēc, ka tevi joprojām drusku moka. jā, es zinu, kādi ir apstākļi, bet tev arī ir pašai sava dzīve un pašai sava labsajūta, par ko rūpēties.
neviens nevienam neko nekad nav parādā. visi brīvi cilvēki. un bez parāda apziņas arī ir vieglāk piedot.

sašūmējos, sāpīga vieta.
(Reply) (Parent) (Link)