Domāju, kā varētu atvērt savu rakstīšanas čakru. Pagaidām rakstu tikai iekš savas galvas, bet tas laikam neskaitās.
Ā, nē, katru rītu cītīgi pierakstu, ko pa nakti esmu redzējusi, bet tas arī neskaitās, jo ir daļa no kāda cita pseido-zinātniska projekta "piespiedīsim lenoru ne tikai redzēt sapņus, bet arī tos atcerēties". Tas ir izdarāms, ja es visu pierakstu pirms prātu ir paspējis okupēt Eiropas Prokurors vai kas nu kuro reizi (un tas notiek ļoti ātri, reizēm aizmirstu uzreiz pierakstīt, un tad tīrot zobus nākas uzstājīgi atkārtot - brūkošs skapis, dīvaini lifti, brūkošs skapis, dīvaini lifti..., jo jau piecas minūtes pēc pamošanās manas smadzenes ir darba režīmā, kas droši vien ir galvenais cēlonis tam, kāpēc man vispār nākas mācītis atcerēties sapņus).

Vēl par čakrām runājot - man vismaz ir atvērusies lasīšanas čakra. Jau vairākus gadus lasu kaut ko, bet tā īsti nekas nekad prātā neaizķērās, rezultātā arī nekāda entuziasma lasīt nebija. Tad izlasīju to pašu Murakami un īstās grāmatas sāka nākt un stāties strīpā uz lasīšanu. Tā ir tāda dīvaina sajūta, ka paņemot grāmatu, atvrot vaļā kaut kur vidusdaļā izlasot pāris teikumus ir skaidrs, ka ir īstā, ko jālasa tieši tagad. Kopš gada sākuma nobeigtas jau kādas sešas grāmatas. Jā, jā, nav daudz, bet te ir runa par cilvēku, kurš pēdējā gadā ir pamazām jucis prātā kopā ar Dostojevska brāļiem Karamazoviem.

Es zināju, ka šis bezgala skumjais un traģiskais brīdis pienāks, taču sirdī vēl saglabājās cerība, ka varbūt... varbūt tomēr es tikšu saudzēta, bet, nē, šodin tas beidzot notika - es saņēmu ielūgumu uz Stokholmas kriminoļoģijas simpoziju, kuru man ir jāpārsūta kādam citam.

"How I managed to support myself. Yet never managed to go anywhere. Never went anywhere, but aged all the same. How nothing touched me. And how i touched nothing. How I'd lost track of what mattered. How I worked like a fool for things that didn't. How it didn't make a difference either way. How I was loosing form. The tissues hardening, stiffening from within. Terrifying me. How I barely made the connection to this place. The place I didn't know but had this feeling that I was part of... This place that maybe I knew instinctively I belonged to..."

Haruki Murakami "Dance Dance Dance"

Šodien ir mani profesionālie Ziemassvētki, jeb 28. janvāris ir Data Protection Day. Neizpaliek arī apsveikumi un svētku koncerti.

Nezinu vai šim pasākumam ir lozungs, bet varu piedāvāt Gendalfa citātu: "Is it secret? Is it safe?"

Tā kā man visu dienu uz darba galda notiek popsas diskotēka, kurā šobrīd visspēlētākais hīts ir Dona Vārānasī. Tad nu es tā pēkšņi aizdomājos, vai cilvēks parastais maz zina, kas ir Vārānasī? Vai tikai dzied līdzi "Iekāpu vilcienā, uz Varanasīīīīī...", nemaz nezinot, ka tā ir pilsēta, kur cilvēki iet nomirt, kur visu diennakti kurās sārti un pa Gangu uz pussadegušiem līķiem plosto maitas putni.

Esmu dzīva (not that anyone cares).

Mana jaungada apņemšanās ir nekad vairs nejaukt vīnu ar alu.

Savādāk - ik pa brīdim iedomājos, ka kaut kas jāieraksta - galvā pat ir radušies projekti, bet kaut kā aizmirstās pirms vēl esmu tikusi līdz datoram. BET cītīgi sekoju līdzi cibas dzīvei un jaunākajiem strīdiem par perfektajām sievietēm / vīriešiem. Iejaukties gan netaisos, jo manas preferences ir pavisam vienkāršas - vairs nekādus šarmantus grābekļus.

Speciāli čimerai: tenkas ir, bet ārpuscibas tenkas :D.

Esmu par zaļiem Ziemassvētkiem. Sniegs ārpasaulē nav vajadzīgs, ja baltums un pūkainums ir iekšpusē. Šogad Ziemassvētkos braucu līdzi vecākiem uz mežu sēņot (viņi sēņoja, bet es dzēru vīnu un pētīju ķērpjus). Starp citu - gailenes vēl ir atrodamas, par to, cik ēdamas, nemācēšu teikt.

( ... )

Ieraudzīju apollo virsrakstu "Cietušais «Maxima» kasieris Mārtiņš no uzņēmuma pieprasīs 50 miljonus" un nodomāju - jauki, tātad Gobzems ir atradis Mārtiņu. Attaisīju rakstu vaļā un - jā: "Advokāts Aldis Gobzems šodien žurnālistiem stāstīja, ka prasības iesniedzējs būs sagruvušā veikala «Maxima» pārdevējs Mārtiņš, kurš joprojām smagā stāvoklī atrodas slimnīcā."

Sapnī redzēju pasaules galu.

Tā kā man ir jāmācās rītdienas franču valodas eksāmenam, es nolēmu iecibot - tā pat kā vecos labos studiju prokrastinācijas laikos.

Vispār ir kaut kā nereāli sākt sumaraizot visu pēdējā laikā notikušo varu atzīmēt vienīgi hailaitus.

Piemēram, man izdevās pārliecināties par to, ka es neesmu "klasiski svari". Kā zināms man vajadzētu būt tendētai uz smalkiem un snobiskiem pasākumiem, kuros svari jūtas kā zivs ūdenī. Tad nu man arī bija iespēja pabūt pasākumā, kur tiek spēlēta mazā naktsmūzika un visi draudzīgi grūstās pie uzkodu galda, cenšoties neizliet šampanieti. Ideja, ka jāiet uz šādu pasākumu man sāka nepatikt jau brīdī, kad sapratu, ka man būs jāpērk jauna kleita - var pašķirstīt atpakaļ pāris lapas un paskatīties cik "priecīga" biju par iespēju pirkt jaunu kleitu uz brāļa kāzām. Šoreiz man izdevās nopirkt kleitu diezgan ātri, bet vai ar to viss beidzās? Nē es pavadīju vēl 3 stundas meklējot jostu! Frīking jostu! Tad vēl frizūra un meikaps... un pilnīgi zemē nomests laiks! (ja neskaita to, ka man iepatikās tā knibināšanās ap seju, bet šīs novirzes apmierināšanai droši vien veselīgāk ir iet uz kaut kādu sejas spā, vai kā nu to sauc)
Pats pasākums gan bija labs, snobi nebija uzaicināti vai arī gluži vienkārši nebija ieradušies tā pat kā Andris Bērziņš, un visi bija forši un draudzīgi. Bet manuprāt forši un draudzīgi būtu bijis arī daudz prastākā formātā.

Sestdien atkal pabiju Igaunijā un šķiet piedzīvoju pirmo festivālu savā mūžā, kurā dzirdēju visu no sākuma līdz beigām! Interesanti, ka otrs festivāls kas pietuvojas šim godam arī ir igauņu - Body Machine Body, kurā šķiet nedzirdēju tikai pēdējos čuvakus.

Kā vienmēr - papildus milzīgajam parasto darbu blāķim, kura dēļ nācās nokavēt ne tikai franču valodu, bet arī ĒK mēģinājumu, vēl Eiropas Komisija priecīgi paziņo, ka palaidusi tautās milzīgu dokumentu blāķi, no kura trīs ir direktīvas. Tā teikt merī krismas evrībadī!

Jau kādu laiku gaidu, kad kāds mani nošaus kā sliktāko ziņu pienesēju, liekas, ka ilgi vairs nebūs jāgaida.

Bet preses relīzes ievads ir mīlīgs, tā teikt шел, упал, очнулся в Европе:

"Around 9 million people are confronted with criminal justice proceedings in the EU every year. With more and more Europeans travelling, studying and working outside their home country, there is a greater chance that people may find themselves involved in criminal proceedings in a country other than their own."

Man kaut kā dīvainā veidā visu savu apzināto mūžu ir izdevies ļoti racionāli pieiet "laimes jautājumam". Nevaru īsti izstāstīt kā, bet tā ir tāda dīvaina un tajā pašā laikā ļoti vienkārša matemātika, kas nepārtraukti skaitļojas kaut kur zemapziņas nostūros:
labais > sliktais = laimīgs
labais < sliktais = nelaimīgs

Un, ja kāds pēkšņi izdomā uzdot klasisko jautājumu, atbilde nekad nav jāapdomā, no zemapziņas vienmēr izlec konkrētā brīža aprēķini. Turklāt līdz šim nekad nav bijis tā, ka atbilde būtu "nelaimīgs", es pat nespēju iedomāties, cik lielam "sliktā" apmēram būtu jānotiek, lai tas pārspētu "labā" daudzumu.

Tāpēc ir ļoti dīvaini atklāt, ka visa sistēma nobrūk brīdī, kad atbilde vēl jo projām ir "laimīgs", bet tas pavisam noteikti nav tas, ko es jūtu. Un kaut kā ļoti grūti ir to pieņemt un ar to sadzīvot.

Starp citu Albērma Kamī pagājšnedēļ palika 100.

"Stāsts par Žarī agoniju, kuram prasīja, ko viņš vēlas. "Zobu bakstāmo." Viņš to dabūja, iebāza mutē un nomira apmierināts. Ak, posts, par to smejas, un neviens neredz briesmīgo mācību. Ne vairāk kā viens zobu bakstāmais, nekas cits kā zobu bakstāmais, tik vien kā zobu bakstāmais - lūk visa šīs aizgrābjošās dzīves vērtība."

'bite' you said ' Learn to bite the hand that feeds
you think you know where borders lead?
they'll drink as much as you can bleed
if you have the teeth then do the deed
bite the hand, bite the hand that feeds'

( Jordan Reyne - Bite (The Hand That Feeds) )

Dienas piezīmes: 20:15 - pārrodos mājās no darba.


Kaut kas laikam ir jāmaina.

Pirms pāris nedēļām klīstot pa Luksemburgas lidostas preses veikalu un pētot bestselleru kalnus, vai tur nav aizķēries arī kaut kas interesants, man acīs ieleca vārds "PSYCHOPATHS", droši vien šeit par labu nāca konference, kurā biju iedarbinājusi savu kreiso smadzeņu puslodi, jo labā toč' man neļautu pievērst uzmanību tik derdzīga toņa rozā grāmatai, piedevām vēl ar dzeltenu uzrakstu. Tā es tiku pie jaunas lasāmgrāmatas:

Esmu tikai grāmatas sākumā, tāpēc par saturu īsti vēl nevaru spriest, bet pirmie aprakstītie pētījumi man radīja pārdomas par "upuru un plēsoņu" psiholoģiju. Un to cik daudz cilvēks būtu uzskatāms par "dzīvnieku upuri".

( Blah-blah )

TVnet atkal iepriecina ar bildēm:

Novēlota recenzija par to, ka man bija tā iespēja mērot garo ceļu uz Trīri. Neskaitoties uz to, ka maršruts bija diezgan garš (Rīga-Kopenhāgena-Luksemburg-Trīre / Trīre-Luksemburga-Amsterdama-Rīga), tiku ar to galā diezgan veiksmīgi, bet, protams, mana ceļošanas karma tā pat pievelk visādas dīvainības.
Atpakaļ braucot Luksemburgas lidostā man piesitās muitnieks, kurš parādīja apliecību un sāka stāstīt kā viņi apmāca suni visādu dranķu meklēšanai, un vai nevarot pie manis noslēpt suņa spēļmantiņu, ko viņam jāmeklē (nez varbūt izskatos pēc klasiska narkokurjera. Turpat netālu sēdēja viens subjekts, kas izskatījās pēc kārtīga talebana, bet viņam piesietis ar tādām lietām droši vien būtu nepolitkorekti, tāpēc jāizvēlās vienīgā rudmate visā lidostā, kā nekā ņemot vērā senas francūžu leģendas arī mums esot sava īpaša smaka, zō - jaunam sunim vieglāks darbs). Tā kā man to tik vien vajag kā akšenu, tad atļāvos sev ap vidukli piesprādzēt to spēļmantiņu. Kādu brīdi pasēdēju viena pati, sāku jau domāt, a ja nu tie nebija muitnieki un toč piesprādzēja man īstu mantu, un tagad mani paņems ciet (zrja, jo aplieciba, ko man parādīja bija īsta)! Bet tas droši vien bija, lai cilvēki nostigā pazīstamo cilvēku smaku, savādāk jau īzī-pīzī - mans treneris ir bijis šite un šite, un o - te ir vēl kāda pazīstama smaka.
Pēc kādām 10 minūtēm tomēr pie apvāršņa parādījās sargs ar izstīdzējušu vācu aitu suņu tīni, kurš diezgan uzmācīgā veidā visus izošņāja. Man viņš tā virsū nebruka, bet apošņāja gaisu un ar to pietika, lai viņa acis iepletos tik platas kā apakštasītes un viņš sāka hipnotizēt to vietu, kur zem mēteļa bija paslēpta viņam atsavinātā manta. Šī vieta apmēram atgādināja ekstrasensu cīņas brīdī, kad ekstrasens stāv pie pareizās kastītes, kur noslēptas čūskas / dārglietas / what ever, un auditorija aiztur elpu domājot vai izvēlēsies pareizo vai aiznesīsies pie citas.
Bet suns stīvi apsēdās, noradot, ka ir atradis narkokurjeru un visi dzīvoja laimīgi līdz sākās boardings.
Instant karma rezultātā stjuarte mani nelaida uz savu vietu, bet iestūma pie avārijas izejas - trīs brīvas vietas pa kurām varēju izšļaukāties, likās kā luksuss, ņemot vērā, ka iepriekšējā naktī konference ieilga līdz pusdiviem naktī.

( Vācija )

Ghah torčīšu lidostā divarpus stundas, jo man taču visu vajag tā laicīgi, lai var mierīgi chek-in un security rindu izstāvēt.

Tas nekas, ka nekādas rindas nav.

Kaut kāds holērisms.

Brīvdienās pēc vairāk kā mēneša tiku atkal zirgā.

Un rudens vispār ir nenormāli kruts gadalaiks, agrāk nevarēju ciest ne acu galā, bet tagad kaut kā liekas, ka šajā gadalaikā jūtos pat ērtāk kā vasarā.


p.s. Vēl es šodien uzzināju, ka būs jāiet uz pasākumu, kur dreskods ir garā vakarklaita, kur lai tādu rauj?