Aizvakar nopirku laptopu, jo staipīt līdzi vienu plānu štruntu, kas sver ~1kg ir vieglāk kā ~5cm biezu papīra čupu, kas sver daudz vairāk un kurā orientēties, protams, ir neiespējami.

Tagad man visās lapās maliņā rādās Euronics reklāmas a la "nopērc laptopu tūlīt!"
Trīs reizes drīkst minēt, kur es šamo pirku.

Vai esmu kļuvusi nedaudz paranoiska attiecībā uz datu aizsardzības huiņu?
Jā!

Vismaz cik tas attiecas uz to, ko viņiem nevajadzētu zināt. Tas gan netraucē man izveikt aktivitāti "iečekojies visās ES Padomes ēkās".


p.s. Garlaicīgs videō no konferences par datu aizsardzību

Protams, drīzās Parlamenta vēlēšanas un visas izmaiņas, kas tam sekos, bet OMG tas ir viņu reportieris? Es pilnīgi dzirdu kā viņš skraukšķ zem spiediena!

Nu pat jau ir tā, ka vairs pat nav smieklīgi.


all tired and naked
i’d trade my gun for a blanket
and get some sleep tonight
to wear tomorrow’s scars with pride

Pret savu kārtējo rudens saaukstēšanos dzeru ļoti interesantas zāles. Saucas Rinodeks plus. Interesantas tādā ziņā, ka satur pseidoefedrīnu, kas bieži tiek izmantots kā "diētas zāles" (nelegālas, protams), jo mazina apetīti, kā arī izejviela no kā uzšmorēt metamfetamīnu (vismaz tā saka vikipēdijas tante).

Ēst negribas vispār. Svētdien, piemēram, pa visu dienu izdzēru vienu krūzi tējas un apēdu vienu saldējumu (jā, ko gan citu var ēst cilvēks, kas ir saaukstējies!), pirmdienas rītā ievēroju, ka vēders pielipis pie mugurkaula un atcerējos šo burvīgo blakusparādību, tāpēc tagad cenšos sekot līdzi, lai galīgi neizdiltu.

Citas blakusparādības - ģuļot ir tāda sajūta, ka ik pa brīdim krītu cauri gultai, nedaudz negatīvāk - kāpjot uz savu sesto stāvu aizelšos tā, ka maz neliekas (ļoti ietekmē sirdi - ja lieto ilgstoši (kā tās pašas "diētas zāles") sirdi var droši norakstīt un stāties sirds transplantācijas sarakstā).

Bezrecepšu medikaments starp citu.

Of The Wand & The Moon ir jauns EP "Shall Love Fall From View?", kurā ir instrumentāls skaņdarbs, kas saucas "Mazas Debeselis" (Mažas Debesėlis?). Vai lietuvieši atkal ir iekarojuši kārtējā ūberkrutā mūziķa sirdi?

Eh katru gadu ir rakstīts šogad nevar nerakstīt, lai gan kaut kā rakstīšana man pēdējā laikā nevedās. Jāpamēģina vienreiz piespiesties varbūt atnāk vaļā kaut kāda literārā čakra (spriežot pēc cibiņu evolūcijām - ain't gonna happen).

Tātad 16. Juodaragis. Galvenā tēze - bija riktīgi kruta, neskatoties uz to, ka bija viens brīdis, kad tieši tā pat kā pagājšgad domāju, ka tūlīt atstiepšos un došos apciemot mūsu Baltu senčus. Tā varētu būt droša pazīme, ka piepildās mani ļaunākie murgi un es kļūstu ekstraverta - ja esmu viena - varu koncentrēties uz sliktumu, bet tikko kā apkārt ir cilvēki, tā ir daudz interesantākas lietas ko darīt.

Lai nu kā braukt mazizmēru busā viennozīmīgi ir krutāk kā braukt ar pārbāztu Daugavpils autobusu, it sevišķi ja var novērot kā čī izkopj vitāli svarīgu vīna dzeršanas taktiku (no pudeles kakliņa braucot pa bedrainu ceļu) un vārna stāsta pasakas un spēlē kokli.

Par grupām:
DZELZS VILKS kā jau Dzelzs Vilks, bet pavisam noteikti vairs ne tāds, kā tas Dzelzs Vilks, kam oranži mati un viss pārējais.
SPANXTI bija labāki kā pēdējo reizi, kad viņus redzēju (jestrāki un ne tik sērīgi), bet noklausījos tikai kādas četras dziesmas, jo paralēli bija Changes.
CHANGES sniedza labu ieskatu neofolka vēsturē (pat nevajadzēja iet uz to lekciju, kas bija sestdienā - paskaties uz vienas skatuves, paskaties uz otras un voilà), bet redzēju tikai koncerta otro pusi - šīs bija briesmīgākais no pārklāšanās gadījumiem.
OBŠRR ir ļoti atraktīvs jaunietis pie laptopa.
BĒDU VĒSTNESIS bija ok, bet bišķi par drūmu tik nežēlīgi aukstam laikam.
DONIS a.k.a. dziedošo ģimeņu lietuviešu edišens, nebija jau slikti (tie bērni grabinājās labāk par mani), bet man kaut kā tomēr labāk patika vecais variants.
FIRE+ICE šķiet, ka bija vieni no labākajiem šajā MJR. Ļoti klasiski un askētiski, bet tik forši. Var jau visādi izteikties par klasisko neofolku, bet man tomēr patīk tas "stāstījuma" veids. Vēl es uzzināju, kas kopīgs FIRE+ICE ar OTWATM un Sonne Hagal - viens ģitārists Vurgart.
VILKDUJA kā vienmēr disko pļasko un ugadai meloģiju jaunās skaņās (ko es spēlēju labāk par Čī! Jei!).
ROME!!! Misters Reuters dzīvajā dzied tik pat labi kā ierakstos. Dažas dziesmas nostāvēju priekšā, bet tur bija šausmīgi draņķīga skaņa un vienīgais, ko varēja kārtīgi dzirdēt bija bungas, tāpēc nācās atkāpties uz tālāku vietu, kur skaņa bija daudz labāka. Vienīgais mīnuss nenospēlēja neko no Nos Chants Perdus. Jā, un bungas bija kaut kādas bipolāras - brīžiem ok, brīžiem galīgi garām, piemēram, (Death) The Spanish Drummer tika episki izbojāts.

Videō (nezinu kas ir šis Remarks, bet viņam vienmēr ir kruti MJR video)
Videō
Bildes

Pirms MJR atskaites:

Pižģec!!!

Rīgā uzstāsies angļu tumšās elektroniskās mūzikas projekts 'Lustmord'


Aizsitu kalendārā 12. oktobri!

Kad atvaļinājuma pirmā nedēļa iet uz beigām un ir iespēts viss, kas man patīk, bet tik sen-sen nav darīts, rodas atklāsme, ka varbūt kaut kas ar šo sistēmu nav īsti kārtībā.


Bet rīt MJR!

Un parīt ROME!!!

Tā kā man patīk savu brīvo laiku sagandēt skatoties dokumentālās filmas lielā daudzumā, ik pa brīdim sanāk atrast kaut ko riktīgi krutu, piemērm:

Death Row Interviews

Burvīgs ieskats Ķīnas kriminālsodu politikā un kriminālprocesuālajās tiesībās (there is no presumption of innocence in Chinese law*). Bet kā prevencijas līdzeklis atsevišķos gadījumos droši vien diezgan iedarbīgs, tā teikt "šad tad pa kādam jāpakar, lai kakls jūt cik dibens sver" ((c) V.Artavs). Turklāt visos rietumnieku maniakstorijos, cik nācies redzēt (un šķiet, ka ir nācies redzēt diezgan daudz), aptrūkstās bēdīgā iznākuma atspoguļojums, pārsvarā ir tikai pārskats par visiem grandiozajiem "sastrādājumiem" un vairāk vai mazāk iespaidīgo pakaļdzīšanos (jā, jā, es pati arī grēkoju, bet ne mans uzdevums ir kādu mācīt vai pamācīt, ne kāds manī klausās).


-----------
* Tālākais lasīšanai: The People's Republic of China and the Presumption of Innocence (vecs, bet...) "A common criticism was that the trial of the radical leaders demonstrated how, in China, criminal defendants are "presumed guilty until found guilty.""

I'm not above the law, but I stand right underneath it, and I hold it up!

-Terry Pratchett 'Snuff'

Vēl atvaļinājumā dzīvojot mājās bez darboholisma uz āru izlien arī pataloģiskais mājsaimnieciskums, kas liek kārtot un berzt dažādas netīrības pakāpes stūrus*. Šodien, papildus ierastajiem mājsaimnieciskuma simptomiem, man uzradās vēlme taisīt ēst, lai gan pašai ēst negribējās vispār nemaz-nemaz. Tagad līdz vakaram, protams, sāka gribēties arī ēst, bet vienalga - uzlūkojot to kvantumu, kas sašmorēts, paliek baisi (Kas tālāk? Iekaisums? Operācija? Impotence?).



-------------------
* optional - pēcāk par to žēloties

Esmu pārdzīvojusi arī kāzu vedējmātēšanu. Un kā gandrīz jebkurš, kas kaut ko tādu ir piedzīvojis varu teikt - NEVER AGAIN! Par laimi labākā draudzene man ir tikai viena, un citi draugi ir vai nu precēti, vai viebj laulības institūtu.

Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Tikko, piemēram, uzzināju, ka "Lašatemīīī kantāāāāre" nedzied Albano, bet kaut kāds Toto kā-viņu-tur.

Jā, mana dzīve ir tik aizraujoša, ka tālāk vairs nav kur.

Vēl par aizraujošo - sestdien bija manis organizēta vecmeitu ballīte, no kuras vēl šodien uz pieres rotājas milzīgs puns un zilums. Bet, lai kliedētu nelāgas domas, kas varētu rasties pēc šāda paziņojuma - nekāda rāpošana pa Vecrīgas bruģi ar zaķa austiņām uz galvas nenotika. Kā jebkurš kārtīgs, neveikls cilvēks muļķigā veidā dejojot apdauzīju galvu pret "Sapņu un kokteiļu sienu"*



---------
* Savu mūžu tik creepy klubā neesmu bijusi, tik daudz sievišķu vienuviet, ka sāku jau domāt, ka не туда попали, bet laikam jau vecmeitu sezona un tā. Bet mūzika bija ok un apkalpošana arī.

Un Misteram Reuteram atkal izdodas atrast īstos vārdus tieši šim mirklim:

Man šķiet, ka atkārtojos, bet, kad man būs 80 - 90 gadi gribu būt kā Terēzija Broka! To, ka viņa ir dzimusi 30. septembī, uztveršu kā labu zīmi.

Kā izskatās pavisam esmu aizmirsusi piefiksēt vēsturisko faktu, ka esmu pabeigusi lasīt Dostojevski. Ar to arī beidzās manas literārās mokas un "maisam gals vaļā".

Izlasīju Čī dāvināto Dreiži. Viss vēl jo projām tā pat - kaut kāda beibe tiek "ierauta notikumu virpulī", ir (atkal) spiesta apmeklēt balli un, protams, tiek iesaistīta plaša mēroga konspirācijās. Situāciju gan glāba fakts, ka tā bija pirmā grāmata, ko lasīju pēc Dostojevska, un vienkārši nevarēju nepriecāties par to, ka kaut ko ir iespējams tik ātri lasīt (līdz smieklīgumam vienkārši sarakstīta, turklāt nekādu dziļu domu vai smagu saturu tur nevarētu atrast pat tad, ja meklētu ar jonu mikroskopu).

Tagad esmu pusē Terija Pračeta "Snuff", un vēl jo projām priecājos par to, cik ātri lasās, bet galvenokārt priecājos par to, ka var TĀ rakstīt - nekādas traģēdijas, nervu drudži un cita intelektuāla huiņa.

"It's nearly a full moon, clear skies, there'll be shadows everywhere, and I'll be standing in the darkest one of them."

Mana izklaidība un norobežošanās no ārpasaules publiskās vietās sāk iet ārpus pierastajām rāmjiem. Viņdien mierīgi pagāju garām avei, un ieraudzīju viņu tikai tad, kad man pie deguna sāka vicināt rokas. Šodien izrādās es ne tikai esmu braukusi vienā liftā ar Lauri Reiniku, bet arī stāvējusi viņam tieši blakus.

Visi, kuri ir noilgojušies pēc tā, ka viņiem paiet garām, nepamanot kā plēku luksafora stabu - stājieties rindā! (vēlams uz Elizabetes ielas posmā Marijas - Tērbatas iela)

Tā kā es lidmašīnās nevaru ne mūziku paplausīties (drausmīgs troksnis + ausis krīt ciet), ne kādu pieklājīgu literatūru palasīt, nopirku sieviešu žurnālu. Kā jau man parasti gadās, sēdēju "ērtākajā" vietā boingā - vidējā krēslā, abās pusēs savukārt sēdēja plecīgi vīriešcilvēki, tā ka pilnīgi neērti bija lasīt to tuftu jo es taču neesmu TĀDA (es lasu Dostojevski... vēl jo projām). Bet velti, abi vīriešcilvēki to žurnālu lasīja daudz cītīgāk, man jau likās, ka tūlīt-tūlīt neļaus pāršķirt lapu. Un kā gan savādāk, ja sieviešu žurnālos ir vairāk puspliku sieviešu bilžu kā FHM un Playboy kopā ņemtos.

Seezhu lidostaa un skatos kaa cilveeki ar saviem koferiem klabinaas garaam. Par garlaiciibu gan nevaru suudzeeties, beidzot kaut kas par atbilstoshu teemu, savaadaak jau saaka likties, ka visa dziive buus jaanodziivo paartiekot no vienas vieniigas datu aizsardziibas. Bet shnjuk par garaam palaistajiem Apzinjas Paraziitiem :/.

Lidostas tomeer ir ljoti interesanti veidojumi, kaut kaa neticami liekas, ka cilveeki var organizeeties, lai darbotos tik preciizaa mehaanismaa. Buutu citplaneetietis noteikti peetiitu lidostas.

Šodien neviens ar mani negribēja braukt peldēties. Skumji.

Bet ja Ūpīšiem būtu backyard

Pie mana loga atkal dzīvo zirneklis. Līdzsvars pasaulē ir atjaunojies.

(jādomā kā saukt)

upd: Un protams uz bezmērķīgi rakājoties pa youtube uzrodas arī koncentrēta šī brīža sajūta.