Kā izskatās pavisam esmu aizmirsusi piefiksēt vēsturisko faktu, ka esmu pabeigusi lasīt Dostojevski. Ar to arī beidzās manas literārās mokas un "maisam gals vaļā".

Izlasīju Čī dāvināto Dreiži. Viss vēl jo projām tā pat - kaut kāda beibe tiek "ierauta notikumu virpulī", ir (atkal) spiesta apmeklēt balli un, protams, tiek iesaistīta plaša mēroga konspirācijās. Situāciju gan glāba fakts, ka tā bija pirmā grāmata, ko lasīju pēc Dostojevska, un vienkārši nevarēju nepriecāties par to, ka kaut ko ir iespējams tik ātri lasīt (līdz smieklīgumam vienkārši sarakstīta, turklāt nekādu dziļu domu vai smagu saturu tur nevarētu atrast pat tad, ja meklētu ar jonu mikroskopu).

Tagad esmu pusē Terija Pračeta "Snuff", un vēl jo projām priecājos par to, cik ātri lasās, bet galvenokārt priecājos par to, ka var TĀ rakstīt - nekādas traģēdijas, nervu drudži un cita intelektuāla huiņa.

"It's nearly a full moon, clear skies, there'll be shadows everywhere, and I'll be standing in the darkest one of them."