Pirms pāris nedēļām klīstot pa Luksemburgas lidostas preses veikalu un pētot bestselleru kalnus, vai tur nav aizķēries arī kaut kas interesants, man acīs ieleca vārds "PSYCHOPATHS", droši vien šeit par labu nāca konference, kurā biju iedarbinājusi savu kreiso smadzeņu puslodi, jo labā toč' man neļautu pievērst uzmanību tik derdzīga toņa rozā grāmatai, piedevām vēl ar dzeltenu uzrakstu. Tā es tiku pie jaunas lasāmgrāmatas:

Esmu tikai grāmatas sākumā, tāpēc par saturu īsti vēl nevaru spriest, bet pirmie aprakstītie pētījumi man radīja pārdomas par "upuru un plēsoņu" psiholoģiju. Un to cik daudz cilvēks būtu uzskatāms par "dzīvnieku upuri".


Man vienmēr ir bijis grūti pieņemt argumentus à la "mēs taču reiz bijām tramīgas antilopītes" jeb kādā kontekstā, vai tā būtu bara psiholoģija vai ēšanas paradumi.
Jā bijām - ar uzsvaru uz BIJĀM, jo izbijām. Cilvēku bars tiešām var būt līdzīgs upuru baram, bet tikai līdz brīdim, kad izlien kaut kādas plēsoņu peripētijas un dabā nevienā upuru barā tādas nav. Tomēr kaut kā nekad man neizdevās savai pārliecībai piemeklēt kaut kur radušos emocionālo pamatu (grāmatisko īzī-pīzī, bet katrai pārliecībai taču ir arī tā otra, tumšā puse).
Un te mani pēkšņi piemeklēja atklāsme - par spīti visam - es taču pati neesmu upuris, un tas ir pārbaudīts.

(Ne tik) Sensenos laikos, man laukos bija vācu aitu suns, kas nāvīgi baidījās no govīm. Pietika tikai pieminēt vārdus "govis nāk", lai suns nozustu kādā tālākā stūrī. Tomēr vienu reizi man kaut kā bija izdevies atvilīnāt suni līdzi uz ganībām, un, kā vēlāk izrādījās, tas bija ļoti noderīgs gājiens. Pēc brīvlaišanas stulbākā no govīm pavilka pārējās uz kaimiņu dārza pusi. Govis, protams, bija tālu man priekšā un vienīgais, ko es varēju darīt bija plivināties ar rokām un bļaustīties. Suns, kas visu laiku bija sēdējis gabaliņu nostāk, ļoti labi izprata termina "dārz" nozīmi, jo ne reizi bija dabūjis pa ribām un ticis izraidīts no dārza par dobju izbradāžanu.
Govis vēl nebija tikušas līdz dārza stūrim, kad suns jau sāka lenkt viņas dārza pusē un "bīdīt" atpakaļ uz ierasto trajektoriju. Viss tā dzīšana izskatījās pēc labi izstrādāta, kontrolēta aitu dzīšanas paraugdemonstrējuma, jo govis piegāja pie kūts paklausīgā solī glītā bariņā.
Toreiz nodomāju - vai nav apbrīnojami tie dzīvnieki, šitā bez nekādas mācīšanas zināt, kam tu esi dzimis.

Un dažus gadus vēlāk man venai pašai bija jālaiž ārā nogarlaikojies, labi atpūtušos zirgu bars, kas, protams, gribēja izklāidējošu pārgājienu pa tuvāko apkārtni nevis vecās labās ganības. Tikai šoreiz pati dabūju pārvērsties par aitu suni.
Vienīgais, kur man palīdzēja pieredze bija kūdītāja izšķiršana. Pārējais kaut kā notika pats no sevis nevienā brīdī nepiesaistot racionālo domāšanu. Ir kaut kā ļoti dīvaini skatīties acīs tam upurim un instinktīvi zināt visus nākamos gājienus pirms tie ir izdarīti, pirms apziņa vispār ir spējusi sagremot to, kas notiek.
Tika iziets apmēram 2 minūtes ilgs riņķa dancis pa pagalmu, kurā es (viens no lēnākajiem un neveiklākajiem cilvēkiem ever) pamanījos būt priekšā zirgu baram pilnīgi visos virzienos, kuros viņi gribēja skriet, un redzot, ka nekas nesanāks, apmulsušais kūdītājs ar visu baru aizdevās uz ganībām. Bet es paliku stāvam pagalmā ar iepalikušo apzināto prātu apsverot, kas pie velna tikko notika.

Un man šķiet, ka tieši no tā laika man sevi ir grūti asociēt ar upuri, jo praksē ir pārbaudīts, ka vajadzīgajiem apstākļiem iestājoties es būšu tas kurš vajā nevis saspiežas ciešāk bariņā.