Domāju, kā varētu atvērt savu rakstīšanas čakru. Pagaidām rakstu tikai iekš savas galvas, bet tas laikam neskaitās.
Ā, nē, katru rītu cītīgi pierakstu, ko pa nakti esmu redzējusi, bet tas arī neskaitās, jo ir daļa no kāda cita pseido-zinātniska projekta "piespiedīsim lenoru ne tikai redzēt sapņus, bet arī tos atcerēties". Tas ir izdarāms, ja es visu pierakstu pirms prātu ir paspējis okupēt Eiropas Prokurors vai kas nu kuro reizi (un tas notiek ļoti ātri, reizēm aizmirstu uzreiz pierakstīt, un tad tīrot zobus nākas uzstājīgi atkārtot - brūkošs skapis, dīvaini lifti, brūkošs skapis, dīvaini lifti..., jo jau piecas minūtes pēc pamošanās manas smadzenes ir darba režīmā, kas droši vien ir galvenais cēlonis tam, kāpēc man vispār nākas mācītis atcerēties sapņus).

Vēl par čakrām runājot - man vismaz ir atvērusies lasīšanas čakra. Jau vairākus gadus lasu kaut ko, bet tā īsti nekas nekad prātā neaizķērās, rezultātā arī nekāda entuziasma lasīt nebija. Tad izlasīju to pašu Murakami un īstās grāmatas sāka nākt un stāties strīpā uz lasīšanu. Tā ir tāda dīvaina sajūta, ka paņemot grāmatu, atvrot vaļā kaut kur vidusdaļā izlasot pāris teikumus ir skaidrs, ka ir īstā, ko jālasa tieši tagad. Kopš gada sākuma nobeigtas jau kādas sešas grāmatas. Jā, jā, nav daudz, bet te ir runa par cilvēku, kurš pēdējā gadā ir pamazām jucis prātā kopā ar Dostojevska brāļiem Karamazoviem.