Sestdiena, 4. Jul 2026, 16:09
[i]inese_tk: jūnijs

#pasaulēnavnekāskaistākaparmaijujanuvienīgijūnijs - jo jūnijā zied pojenes un filadelfi un ir tik ļoti daudz gaismas.

*beidzot biju ciemos pie LAUX. viņas/pie viņām ir nenormāli forši
*bijām ar Martu aizbraukušas pajāt pa Niedrāja mežiem
*atsāku Valmiermuižas treniņus. tik forši. zirdziņš sprauns. lecām maršrutiņu, Reinis neticīgi prasīja - "cik viņam gadi?" (24)
*apmēram visu jūniju jutu visai intensīvu vēlmi komunicēt ar augiem. to gan apgrūtināja tas, ka jāstrādā. ar ravēšanu čista netieku galā, bija māte palīgā
*dzīvesbiedrs pabeidza darbnīcas pārkārtošanu/iekārtošanu/sakārtošanu. es arī mazliet iesaistījos. baigi kruti, ka tā tagad ir lietojama telpa, nevis trash kaudze
*pa ļoti ilgiem laikiem biju uzrīkojusi dzd ballīti (manliekas iepriekšējā bija 2019). bija ļoti jocīga kompānija, bet bija forši. uzstājās "gandrīz Grab", jebšu K, Jānis Emīls un Uģis ar bungmašīnu disko, bija cirvju izstādes atklāšana, augu "printa" ar balinātāju vorkšops, smuki nogaismots, viesi slavēja furšetu un bija ieradusies pat [info]digna ar pirms pāris stundām dabūtām tiesībām (nebijām tikušās manliekas kādus 8 gadus)
*Jāņos nedarījām apmēram neko. visu dienu nodarbojāmies ar vecāpapa instrumentu un dzelžu šķirošanu. pēc pusnakts gājām pastaigāties uz pilskalnu, beigās pāris stundas nosēdējām Cērtenes pussalā ar vienu aliņu pļāpādami. tad vnk gājām mājās, pagulējām un turpinājām saimniecības ēkas inventarizāciju
*darbiņā viss turpina iet uz slikto pusi. ir jauni atlūgumi, mums mainījās tiešais vadītājs, kultūras biedrībai tagad jāsēž kkādas totāli nerelevantās sapulcēs. jūtu sevī augam melnu tumsu par to visu. jātiek galā ar etnofestivālu un nopietnāk jāpievēršas tam, kā no šī zelta būrīša izlauzties

Piektdiena, 3. Jul 2026, 23:22
[i]kochka: Samera

Divus vakarus pēc kārtas tik brīnišķīga saules gaisma! Pamazām sāku iemīļot šo pilsētiņu, kopš esmu atradusi jaunas vai senaizmirstas pastaigu vietas. Lai gan arī iepriekš dzīvoju ļoti zaļā vietā.

Nesaprotu, kāpēc tik skaistā laikā izlasīju nelabumu uzdzenošu grāmatu. Varbūt tāpēc, ka tik ilgstoši biju atlikusi tās lasīšanu un iepriekš jau nevar nojaust, kurp lasīšana aizvedīs. Tā nu beidzot to atšķīru, jo man patika valoda un ūdens klātbūtne, līdz vairs nemanīju, kādā glumā un depresīvā pasaulē ieslīdu. Kamēr galvenais varonis runāja par sevi un vēl nebija sācis stāstīt par ģimeni, likās, ka viņa nomāktība palēnām pielīp arī man. Un sāku jau nožēlot, ka esmu izvēlējusies lasīt ko tādu.
Tā kā tur ir arī diezgan poētiski apraksti, sākumā nespēju izskaidrot jocīgo sajūtu, kāpēc lasīšanas brīdī ir tāds kā pretīgums. Protams, lasīt par ģimenes tumšiem noslēpumiem vienmēr ir diezgan mokoši, jo var taču būt arī laimīgas ģimenes. Tikai grāmatas beigās sapratu, kāpēc autorei vajadzēja novest lasītāju tādā pašā stāvoklī, kādā atradās galvenais varonis. Atrisinājumu uztvēru pavisam mierīgi, it kā tev pateiktu ko sen zināmu, jau iepriekš starp rindām izlasītu. Taču līdz pēdējam esi atsacījusies tam ticēt. Tieši tā bija ar šī cilvēka bērnības atmiņām, kuras bija pārāk baisas, lai atcerētos, taču ik pa laikam miglaini uzpeldēja brīžos, kad viņš gribēja saprast patiesību par atgadījumu ar māsu.

Tagad līdzsvaram vajadzēs izlasīt kādu bērnu grāmatu.

Ceturtdiena, 2. Jul 2026, 22:33
[i]kochka: Robežas

Pievakarē biju ielīdusi kaut kādos brikšņos pie dīķa, jo tur ir ļoti skaists skats. Kad nokļuvu atpakaļ uz taciņas, pamanīju, ka kājas iepinušās kaut kādos zilpelēkos diegos un tas apgrūtina iešanu. Pagāja vismaz pāris minūtes līdz tos atpiņķerēju. Varētu būt laba metafora par šo dienu, bet pēc brīža iedomājos, ka vajadzētu beigt nodarboties ar apofēniju, meklēt likumsakarības, kur to nemaz nav. Vai arī ar loģisko prātu mēģināt saprast lietas, kas ir pāri tam.

Ceturtdiena, 2. Jul 2026, 19:00
[i]dienasgramata posting in [i]pajautaa:

Kā latviešu kinocilvēki sauc Continuity Girl?

Ceturtdiena, 2. Jul 2026, 10:54
[i]smejmoon:

atgriezties cibā, kad [info]dooora nav izdzēsusies, [info]avralavral, [info]dejavu, [info]lidaka ir ko iepukstējušas. tas ir labs laiks.
paldies visiem, kas regulāri raksta, es jūs regulāri lasu, respect.
uz brīdi domāju padzēst frendiņus, kas 10+ gadus neraksta vai aizgājuši aizsaulē, bet pagaidām roka neceļas. drīzāk piesekošu kādam jaunam.

Ceturtdiena, 2. Jul 2026, 10:28
[i]smejmoon: Borhess

Šorīt ejot pa urbānām takām uz rimi pirkt lētu kafiju, klausījos podkastu, kas atgādināja man par Borhesu. Kad lasi, nesaproti, bet iekšā kaut kas notiek. Tāds, ko citi autori nevar izraisīt, bet man nav skaidrs kapēc un kāpēc. Un par Rotko un Līgas kluso draudzeni Inu ar viņas gleznām, bet nenobīdīsimies.

Veikalā nopirku kg kafijas, granulas ar zivju eļļu 4 mēnešiem, minerālūdeni gurķu skābēšanai, pistācijas un zemesriekstu sviestu. Lēti.

Pārnākot mājās meklēju grāmatu un atradu tikai Kortasāru. Pat es saprotu, ka tas nav Borhess. Domāju vai neesmu kādam aizdevis, atdevis, kas man bija? Grāmatas dodu prom viegli, jo agrāk lasīju tik vienreiz un atcerējos labi. Tagad neatceros, tik tāds zils vāks palicis atmiņā, bet neesmu drošs.

Lūdzu ieteikt no kura gala sākt, kur dabūt un kā lasīt? Ko piedzert un uzkost?

Nopietni mākslas literatūru neesmu lasījis gadus 25, bet kaut kādas smadzeņu spējas ir atgriezušās. Varbūt jāsāk ar ko vieglāku?

Pirkt? Kur ko? Bibliotēka? Arī 25 gadus neesmu lietojis. Aizņemties? Es neesmu kārtīgs cilvēks, man grāmatas putekļos, kaudzēs, kastēs aiz skapja, utt. Daudz kārtīgāks nekā jaunībā, kad uz grīdas bija taciņas starp grāmatām vai bērnībā, kad grāmatas puva vagās vai mežā - koku zaros.

Tagad tīru plauktus, putekļu sūcēju jau izjaucu un iztīrīju.
Vēl gribas vannu. Kādreiz daudz lasīju tieši vannā, bet laikam nav labi ādai.
Kaut kā tā, man likās ciba sapratīs.
Un varbūt ir kas mūsdienīgs, kas aizpilda to pašu nišu.

Trešdiena, 1. Jul 2026, 10:32
[i]rasbainieks:

pirmā jūlija rīts
aiz loga pa trotuāru kursē kaimiņiene ar lapu pūtēju

Otrdiena, 30. Jun 2026, 23:17
[i]lavendera posting in [i]pajautaa: Lieveņa būve

Mūra privātmājai jātaisa jauns lievenis (2 pakāpieni), jo vecais ir pamatīgi sadrupis un sašķēlies. Tā kā pilsēta nerūpējas par grāvjiem, pagalms mēdz applūst un mājas gruntsgabals ir mitrāks, nekā vajadzētu. Meistari iesaka taisīt lieveni no terases dēļiem. Mūra mājai? Bet betona lievenis atkal varētu sākt grimt un plaisāt. Kādam ir pieredze? Cik ir normāla cena par to?

Otrdiena, 30. Jun 2026, 22:40
[i]teja:

a bitch-slapping tree

Otrdiena, 30. Jun 2026, 12:12
[i]rkktzd:

honor the source

Pirmdiena, 29. Jun 2026, 14:56
[i]zvaigznjustari:

es varu nenomirstot noskriet 33 minūtes. martā varēju vienu minūti. urā.

Svētdiena, 28. Jun 2026, 21:20
[i]virginia_rabbit:

Japāņiem ir apzīmējumi dažādām atpazīstamām, bet vārdos nenosaucamām parādībām.
tam, kā saules stari izlaužas caur koku zariem (komorebi)
un tam, kā tiek diskriminētas un pazemotas sievietes darbavietās grūtniecības laikā un pēc bērna piedzimšanas (matahara)

Sestdiena, 27. Jun 2026, 20:07
[i]kochka: Alise

Suns ir izracis tik lielu bedri, kas jau sāk līdzināties alai. Tā kā cilvēki tur parasti nestaigā, neesmu to aizrakusi, pat ja varbūt vajadzētu, jo tumsā būtu bīstami tur aizķerties. Taču nedaudz žēl iznīcināt suņa milzu darbu. Kad viņa tur ielien kašāties, reizēm redzama tikai aste. Tādos brīžos viegli suni iztēloties kā grāmatas tēlu, kas pazūd neparastā pasaulē. Taču visticamāk sunim ir pavisam citi mērķi, vienkārši būt sunim un smiltīs atvēsināties. Varbūt pat īsti nenojauš, kādas asociācijas un stāstus viņai piešķīris šis grūti saprotamais divkājis.

Sestdiena, 27. Jun 2026, 11:22
[i]virginia_rabbit:

Sitam, kaujam mazos ežus, Metam podā izvāram!

Piektdiena, 26. Jun 2026, 21:48
[i]virginia_rabbit:

es pa logu redzēju Dienasgrāmatu aizbraucam turp šurp

Pirmdiena, 22. Jun 2026, 21:42
[i]inese_tk: jūnijs

Līgo svētkos
Apklusušas līgo dziesmas, beiguse pogāt arī lakstīgala. Upmalās pļavās jau atskan iskapts dziesma, kas aizdzen smaidus no sejām un atgadiņa, ka drīz vien atkal paies gaiša, priecīgā ziedu vasariņa. Visa visumā šogad neredzēja tikdaudz Jāņu zāļu un vaiņagu, kā pagājušos Līgo svētkos, tāpat visai braši neskanēja līgo dziesmas un pavisam maz kalngalos plīvoja Jāņu ugunis. Tas sakarā ar vispārējām dzīves grūtībām un smagām nastām, pie tam dedzīgos līgotājus nogurdināja divas iepriekšējas svētku dienas. Nevar tak izbrūvēto bruņo miestiņu atstāt divas dienas neapraudzītu un nenogaršotu. Un tā daudziem Jāņiem un Jāņu bērniem nebij vairs spara un enerģijas pīt vaiņagus, tāpat pagurušas, piesmakušas un klusas bij to balsis.
/Jaunais Smiltenes Vēstnesis, Nr.26 (03.07.1931)/

Jāņi — Līgas svētki ir tā pati diena, tapati nakts no aizviņiem sensirmiem tauta brīvības laikiem, kad pati daba nesa Līgu savā klēpi. Šis ir tas laiks kad papārdīte zied sudrabiņa ziediņiem, un kad lakstigala sadomā savas maigās dziesmiņas nākošai vasarai. Jāņu bērni salasās vaiņagus pīdami, jāņu zāles plūkdami, un Līgas dziesmu skaņas pilda no jauna tautas dvēsēli ar ligsmlbu, prieku un tikumu. Jāņus tauta svin vel tagad senču Līgas svētku garā. Gadu no gada tautas mīļākā dieve Līga nolaižas ar dāvanām pie sava tautas.
Līgas svētki jau pagājuši. Lai pārdomājam vai esam cienīgi saņēmuši savas tautas mīļāko Dievi — Līgu, un ja tā nebūtu centīsimies to turpmāk labāk darīt. Turēsim godā mūsu senču tikumus
Rūta Vitāls /Talsu Balss, Nr.25 (28.06.1935)/

Šogad Jāņi Latgalē atzīmēti ļoti plaši Daugavpilī notika tautas svētki ar uguņošanu un līgošanu. Krāslavā latviešu biedrība bija sarīkojusi līgo vakaru ar koru koncertu. Koncertā atskaņoja latviešu tautas dziesmas. Pēc tam notika uguņošana un līgošana. Krāslavā un Daugavpilī līgo svētku sarīkojumos ļoti dzīvi piedalījās arī sveštautieši.
/Latvijas Kareivis, Nr.140 (26.06.1935)/

Ar sevišķu aizrautību mums sava laika bērniem, ir jāatsaucas jāņuguņu liesmojumam, lai mēs varētu reiz izlauzties no tā smacējošā , stindzinošā tvana, kas pār mums nogūlies nemieru un iznīcināšanas gados, kurā iegrimdami viens otru pazaudējām, sveši, naidīgi un tāli kļuvām. Tāpēc ziediet, daiļās latvju meitas, smaidiet karaliski, valdonīgās zeltenes, lai jūsu siltie vaibsti, kā pavasara saules glāsti modina un augšup ceļ mirušos! Lai atkal dzīvība zied ap mums un mūsos. Lai atkāpjas no mums drausmais iznīcības rēgs. Lieci, daiļā latvju meitene, savu ziedošo spēku straumei plūst savas tautas dvēselē un miesā, un tā raisīsies kā baltais ievu krūms! Ar sevišķu atsaucību mums jāpaklausa Līgo svētku aicinājumam, lai mēs atgūtu to, ko zaimi reiz pārkliedza, kas troksnī izgaisa, bez kā latvietis palika auksts un Tagad, kad pēc maldu gaitām, tumsas gadiem sākam atkal sevi atgūt, savu vietu.
/Rīts, Nr.171 (23.06.1935)/

Visi dievišķie devumi cilvēkus stiprina, ceļ viņu potences. Tāpat tas ir ar līgsmību Tomēr līgsmība ir atkal pavisam cita potence, kā citu dievišķo būtņu devumi: Māra cilvēkiem dod talautību, Laima jauniešiem atnes ideālus, no paša Dieviņa nāk gudrs padoms darbā, bet tieši no viņiem nenāk līgsmība, tikai no Jana. Man šķiet, ka līgsmība labi pielīdzināma tagad tik bieži minamiem vitamīniem un hormoniem — kā vitamīni un hormoni cel miesas spraigumu jeb potenciālu, tā līgsmība cel dvēseles potenciālu. Līgsma cilvēka rodas uzņēmība, rodas jauni spēki, atklājas jauni talanti, līgsmība pavada iedvesmi, ar līgsmību labāk veicas katrs darbs. Bet tāpēc l ī g s m i-b a ir ī pa t s un augsts i d e a l s, un Jānis ir viņas n e s ē j s. Kā kristiešiem arī ir savdabīgs emocionāls ideāls — mīlestība, tā l a t v i s k ā reliģija šis emocionālais ideāls ir I ī g s m ī b a. Tā ir absolūti laba. Līgsms cilvēks nav spējīgs uz ļaunu, pat netikumīgu darbu, bet, taisni otrādi, līgsmam cilvēkam gribas visu pasauli padarīt līgsmu un to aplaimot. Tad nu Jānis ar savu reliģisko rituālu mums jāatzīst par tālāku reli-ģisku ideālu, līdzās citam ideālam dievišķām būtnēm. Tagad saprotama arī Jāņa daudzveidība. Līgsmība, saistīt ar skaistumu un aplaimošanu, ir pilnvērtīga tikai tad, kad tā ir vispārīga. Nelīgsmic cilvēki Jānos ir smaga disonanee. Tāpēc Jānis visādi iemiesojas, un tāpēc Jāva bērni apstaigā vienu sētu pēc otras. Ja līgsmība ir latviskais emocionālais ideāls, pie tam loti augstvērtīgs, tad tālāk saprotama Jāva dienas retā svinēšana — tikai reiz pa gadu. Viss dārgais un vērtīgais ir arī rets. Salīdzināju līgsmību ar hormoniem, un tie arī ir tik niecīgi, ka zinātne tos ir atklājusi ne visai sen atpakaļ. Bet kad retais top pārmērīgs, tas bieži vien atnes ļaunu. Tā, lai cik svētīgi cilvēkiem ir hormoni, tomēr jaunākie pētījumi noskaidrojuši, ka hormonu pārmērība izsauc smagas slimības.
/Studenta Dzīve, Nr.77 (01.06.1939)/

Svētdiena, 21. Jun 2026, 21:53
[i]begemots: Et tu Jim

Interesanti. Droši vien klasificējas kā herētiķis, bet, nu, ne par to stāsts.

Modern Christianity is largely Pauline Christianity.

That statement is not an attack on Paul. It is simply a recognition of history. The central creeds of Christianity contain remarkably little of the ethical teaching of Jesus. They are overwhelmingly concerned with metaphysical claims about his nature, death, resurrection, and cosmic significance.

The Sermon on the Mount, the parables, the radical inversion of power, the critique of religious authority, and Jesus' vision of the Kingdom of God occupy surprisingly little space within the doctrinal architecture that eventually emerged. You cannot pin Christianity on Jesus. Christianity as we know it is the product of a long historical development, and no individual shaped that development more than Paul.

Paul's letters were written before the gospels and became the earliest documents of the New Testament. It is entirely possible that the theological categories Paul employed influenced the writers of the synoptic gospels themselves. By the time orthodoxy emerged, Paul's interpretations had become woven into the very fabric of Christian thought. Western Christianity, whether Catholic or Protestant, is fundamentally Pauline in its assumptions and structure.

I suspect Jesus and Paul would have had profound disagreements. Jesus was a brown-skinned Jewish teacher announcing the Kingdom of God and overturning conventional notions of purity, power, and religious status. Paul, shaped by his own Pharisaic training and his encounter with the risen Christ, developed an elaborate theological framework that interpreted Jesus' death through sacrificial and redemptive categories. Jesus himself might have been astonished by much of the mythology and theology eventually attached to his name.

Perhaps Paul's most consequential move was interpreting the Roman execution of Jesus through the lens of sacrificial atonement. The Jewish image of the Passover lamb became the model through which Jesus was understood as the Lamb of God whose blood removed the sins of humanity.

Over time Christianity became organized around the cross itself. In this sense, Paul helped transform Christianity into what might almost be called Cross-tianity. Significantly, the earliest followers of Jesus did not go around wearing crucifixes or carving crosses. The cross as a dominant devotional symbol emerged centuries later. The first known crucifix imagery appears only many generations after Jesus and Paul were gone.

Yet none of this requires hostility toward Paul. He was not attempting to create an infallible religion for future civilizations. He was writing occasional letters to struggling communities attempting to sort out practical and theological questions. He found himself in the strange and unenviable position of becoming the resident expert on Christianity. One could reasonably ask, "Who died and made Paul pope?" Nobody did. History simply placed him there.
... tālāk ... )

Svētdiena, 21. Jun 2026, 21:08
[i]kochka: Zaļā gaisma

Tik neierasti, ka pa ilgiem laikiem sestdiena bija brīvdiena. Un tā būs visu vasaru! Vairs nekādu agro rītu un vilcienu sestdienās! Nedaudz žēl, ka pārdevu savu riteni, šodien varētu braukt visu dienu. 
Nu nekas. LABOJUMS: Tā kā ziemā nosolījos sev izteikties precīzāk, tad varētu šo ieviest arī cibas ierakstos, jo reizēm rakstu tik haotiski, it kā ieraksti būt izlasāmi tikai man pašai, nevis publiski. Nedēļas nogalē izlasīju Dženas Andersones romānu "Demiurgs", jo mani interesēja, kā viņa risina šo universālā ļaunuma problēmu. Taču vairāk par ētiskām dilemmām uz mani iespaidu atstāja apraksts par varoņa spēju hipnotizēt cilvēkus un iekļūt viņu smadzenēs. Pat ja viņš kļuva par ārstu, lai darītu cilvēkiem labu, tomēr nevarēju tikt vaļā no domām, cik šāda iejaukšanās ir vajadzīga un ētiska, pat ja dziedinoša. Pat ja interesanti, tomēr racionālajai pusei nedaudz baisi lasīt, kā grāmatas varonis var redzēt auras un hipnozes laikā iekļūt smadzenēs. Tehniskā puse tur varbūt nebija tik svarīga, taču radās jautājums par cilvēka autonomiju. Tātad vienkārši kāds citu vietā saliek sajukušos puzles gabaliņus, izdzēš pagātnes rēgus, atjauno iekšējo sauli utt. Un cilvēkam pašam nekas nav jādara. Vai tad tā drīkst un nav bīstami? Tas viss taču ir saistīts, visi pārdzīvojumi, bailes un atmiņas. Vai tā vienkārši izdzēšot kādu traumu, netiek izdzēsta arī kāda personības šķautne, kaut kas vajadzīgs, piemēram, empātija vai radošums? Man vienmēr ir licies, ka cilvēkam pašam ir jāiet cauri savai tumsai, jo tikai tā var kaut kas mainīties, lai gan grāmatā droši vien bija daudz smagāki gadījumi, ko parasti ārstē vai nomāc ar zālēm. Bet tad ir šī grūtā izvēle, ko dzēst un ko nē. Un galu galā arī sevi tā var iznīcināt, jo šī varoņa spējas nav bezgalīgas. Katra dziedināšana prasa atdot daļu no savas gaismas.

Taču man patika zaļās gaismas metafora, nomierinošās sarunas ar augiem un grāmatas neikdienišķā daļa.


Īstās mājas )

Svētdiena, 21. Jun 2026, 12:43
[i]zvaigznjustari:

vasaras saulgrieži, tāpat kā ziemas atkal solās solo, bet + suns