ai, es nevaru aiziet gulēt, jo ir jādejo pie Florences "Halo" kavera - over and over again. :)
jāatzīst, tās Dienas "jaunās sejas" (ar to saprotot tās sejas, kas tur ir kopš veco buku aiziešanas uz "Ir") ir safočētas viena par otru jocīgāk. :) šeit, piemēram, dienas komentāra autors Egons Mudulis:
..paskaties 5 min un nogāzies nohipnotizēts beikts!
man reizēm gribas saplēst visas fotogrāfijas, atdot savas grāmatas un disku kolekciju draugiem, no drēbēm arī saglabāt tikai to, bez kā nu nekādi, un tad paskatīties, kas tad īsti paliek pāri. pagātni nest sev līdzi ir normāli, kā nekā - mēs no tās nākam, taču dažureiz man šķiet, ka es to daru pāri mēram, ka nu jau visas tās vakardienas ir mani nospiedušas pie zemes tik ļoti, ka šķiet, ka trūkst gaisa jaunai rītdienai. un patosiņš tas ir tikai daļēji - bez visiem simboliskajiem aspektiem tas, ka ir par daudz lietu, manuprāt, sāk ierobežot cilvēka spontanitāti - nu tur, aļa, ja tev plauktos jau stāv miljons neizlasītu grāmatu, tev sāk šķist kaut kā nepiemēroti ļauties impulsam un aizņemties no drauga tieši to grāmatu, kuru tev šajā brīdī sakārojies - sak', vispirms taču savējās izlasīs. tāpēc gribas pavērst savu dzīvi vairāk tādā omnia mea meacum porto virzienā, nest sev līdzi tikai to, ko var sabāzt vienā galvā un vienā koferī, bet tad, kad acis sāk skraidīt apkārt, tāā, ko mēs te varētu nest tagad uz miskastīti, pret to sāk protestēt i mans kolekcionāra, i uķi-puķi gars, un abi vienā balsī apgalvo, ka, hei, wait, kātadtā, paskat, šitās vēstules laukā mest nedrīkst, jo, nu tur, blāblāblā, un šito visu arī ne, jo - un seko iemesliņu uzskaitījums. bet ar uķi-puķi pieeju pret lietām mēs te nekādas pagātnes važiņas nenokratīsim un nespurgsim kā putniņi debesīs, tāpēc ir jāsper, tāteikt, kompromisa soļi - nu tur, piem., metīs tagad visus izstāžu un koncertu pavadmateriālus laukā, pierakstīs tikai iespaidus par tiem vienā Word dokumentā un ar visu pārējo darīs tāpat. un tā mēs te nonāksim varbūt vismaz pie tā, ka nes sev līdzi tikai to, ko var sabāzt vienā galvā un vienā koferī, UN vienā laptopā.
loooooool, tikko gandrīz aizsūtīju Pēterim Krilovam īsziņu ar tekstu, ka sen nav no viņa nekādu ziņu un kā viņam iet, kad tad brauks pie manis palikt pa nakti vai arī iet uz kino. īsziņa gan domāta māsai.
nez', tas tā tomēr jocīgi par tiem foto iekš CV. manējā arī pēdējā laikā tāds ir, un es par to neesmu īpaši filosofierējusi, kāpēc tāds tur būtu nepieciešams, vienkārši tas tur atrodas.
bet piepeši attapos, ka tā tas ir tikai, kopš atbraucu no Espaņjas. jo tur tā bija pluss/mīnuss norma, kuru respektēju arī es, un, ko nu tur daudz liegties, nedaudz to arī izmantoju kā savu bonusu - dienvidos, ja meklē darbu restorānā un esi meitēntiņš no Baltijas, pielikt savu smaidīgo foto ir immediate score un darbā iekšā. bet Latvijā? - droši vien, ka nē; vai, drīzāk, - restorānbiznesā jau joprojām jā, bet, ja meklē kaut ko nopietnāku, smukas biudes pielikšana drīzāk atstās sliktu iespaidu - vēl jo vairāk tad, ja pie lēmumpieņemšanas trāpās ērcīga, sevi nerealizējusi sieviete labākajos gados, kas uz visiem jaunākiem meitēntiņiem jau a priori lūkojas tā biku nenovīdīgi, - un Latvijā tā diezgan bieži trāpās. (par iemesliem tagad varbūt ne, bet nu.)
un tomēr es par to kopš atgriešanās vispār nebiju domājusi. un tikai tagad, pārlaižot acis brīvprātīgo pieteikšanās formai vienam žurnālistikas festivālam Itālijā, attapos pie punkta Please also send your photo in an attachment. Without a photo you will not be selected un nodomāju, vot, stulbie seksistu cūki, noteikti nesmukos nemaz neņem, bet kāds gan izskatam sakars ar to devumu, ko tu vari piedāvāt, ja darbs ir saistīts nevis ar cilvēkiem, bet, piemēram, pasākuma aprakstīšanu vai fočēšanu. un tad pēkšņi atjēdzos - a ko, diez, dara fotogrāfija manis pašas CV? - hm.
man nepatīk to redzēt, es cenšos pievērt acis uz to pozitīvāka skatījuma uz dzīvi vārdā un tā, bet reizēm es jūtos vienkārši pievilta, sajūtot seklumu citos, - tad, kad, pēc manām domām, tam tur nevajadzētu būt. piemēram, kāda paziņa ar glamūrīgu ārēju spožumu - un es te nerunāju par spožumu tādās Kosmopolitēna kategorijās, bet gan par gluži vienkāršu foršumu, komunikabilitāti, šarmu un spēju visas lietas nokārtot radoši un ar stilu - nez', ir lietas, ko man gribētos no viņas pārņemt un iemācīties. bet tad reizēm ir tā, ka mēs runājam par kaut kādām dziļākām lietām nekā smalltalks, un tad es vienkārši jūtos atsēdināta, kad cilvēks, kuru esmu uzskatījusi par ļoti foršu un paraugu sev dažās lietās, izrādās, ir spējīgs to foršumu saglabāt tikai tādā plakātiski plakanā līmenī, - un patiesībā par to plakātisko spožumu viņam vairāk arī nekā nav. viss. cauri. nav.
un to es nespēju pieņemt, es tam vienkārši nespēju noticēt, kā tā var būt. papurinu galvu - nu nē, tā taču nevar būt! viņa taču visiem šķiet tik jauka, forša, šarmanta un inteliģenta! un tad man sametas bikucīt bēdīgi - nu, apmēram tā, it kā tu pa gabalu pļavā būtu redzējis smukas, apgarotas puķītes saules staros laistāmies, sajūsmināts iemeties tai pļavā papriecāties, a tur tikai spīdīgi konfekšu papīrīši un kakas. vot.
skatāmies ar draudzeni bildes iz pagājušajiem Jāņiem, nonākam pie kādas, kurā redzama mūsu kopīgā draudzene, smuks 24.g.v. skuķis, drusku saviebtu seju.
draudzene: "mjāāā, viņai tas vainadziņš jau tāds pavītis..."
nākamo pusstundu tālākā saruna ir grūti iespējama, jo ik pa laikam jāapraujas pusvārdā, jāgārdz smieklos un jāsit sev pa celi. Kultūras akadēmija tas saucas.
viena mana draudzene ar boifrendu ir nosaukuši savu kaķi par Šrodingeru - par godu austriešu fiziķim, kurš pazīstams ar savu paradoksu par kaķi, kas reizē ir dzīvs un ir miris. diemžēl, kad viņa pastāstīja par to vairāk, tas izrādījās mazāk fascinējoši, jo pārāk daudz balstās novērotāja spriedumos, ne objektīvajā realitātē - t.i., kaķis nevis reizē ir dzīvs un miris, bet vienkārši par tādu tiek uzskatīts, jo novērotājs nezina, vai kaķis ir dzīvs vai miris.
tāpēc bezmazvai jāpriecājas, ka pašas dzīve mani apgādā ar nopietnāku galvu lauzāmo materiālu. apgaitas laikā pa veikaliem nonācu pie paradoksa par brīnumiem, kas notikuši ar manu ķermeni - vienlaikus tas ir ievērojami sarucis (daļa no jaunajām klozītēm ietilpst XS kategorijā, hoho) un vienlaikus - ievērojami uzbarojies (es vienkārši jebkurās drēbēs piepeši izskatos resna). es domāju, ka gan jau arī šajā gadījumā atbilde slēpjas novērotāja paša galvā, un tomēr - - what the fucking fuck? :)
Demisijas rosinātājas Par labu Latviju! frakcijas priekšsēdētājs Edgars Zalāns, aicinot Saeimu atbalstīt neuzticības izteikšanu Ģ. V. Kristovskim, zīmīgi pārteicās, aicinot atbalstīt Dombrovska [premjera Valda Dombrovska] demisiju. Pēc tam viņš steigšus mēģināja šo pārteikšanos labot, skaidrojot, ka PLL nav pret V. Dombrovska valdību, bet uzskata, ka tai būtu labāk, ja ārlietu ministra amatā būtu kāds cits nevis Kristovskis.
/http://diena.lv/lat/politics/hot/zzs-n
ĀRPRĀTS, vai nu es esmu pilnīgi un galīgi jukusi, vai arī MANA GĀZESKATLA TRUBĀ IR IETICIS PUTNĒNS!!!!!!! ko lai tagad dara, - lai kurš variants tas arī nebūtu?!!
