Nu, kā jūs domājiet - atteikties no smaiļiem pavisam? Savos ierakstos es tos, šķiet, sen jau nelietoju, bet komentāros un mazos privātos e-pastiņos roka, kaut vilcinoties, vēl paslīd. It īpaši, ja sarunas biedrs pats lieto smaidiņus - tad atbildēt ar teikumu, kuram strups punkts galā, šķiet teju vai apvainojums vai vismaz nepieklājiba. Tāpēc "smaiļotājiem" atbildu ar smaiļiem, bet nesmaiļotājiem - bez. Mazs kompromiss ir to punktu nelikt, proti, nelikt vispār neko, bet nav saprotams, ar ko šī laipošana valodnieciski būtu nekaitīgāka. Smaidiņus lieto kā savstarpējas it kā neviltotas laipnības apliecinājumu, bet, atšķirīgu viedokļu paušanas gadījumā kā tādu samierniecisku uzsitienu pa plecu: nu ko, paliekam draugi, vecais! Pamazām es sliecos uz to, ka smaidiņš agrāk vai vēlāk ienāks musu literārajā valodā kā zīme, ko pieļaujams lietot privātā sarakstē un sociālajos tīklos tādu emociju izpaušanai kā... u.t.t. :
Un varbūt jāliekas mierā un ne tikai nav jākaunas, bet jāsāk to lietot konsekventi un pamazām izstrādājot lietošanas noteikumus. Tiesa gan, es būtu kategoriski pret visādu :D, :p, ;), :-) oficializēšanu kā arī :) lietošanu lietišķajā sarakstē un dokumentos. Es, teiksim, negribētu būt darba ņēmējs, kurš saņem rīkojumu, ar kuru ir atlaists no darba "saskaņā ar DLK x pantu :("
Un vēl man ir interesants novērojums, ka daži cilvēki, kuri privātajā sarakstē līdz smailim konsekventi nekad nenolaižas, twitera formātā to tomēr atļaujas lietot.
Neliela problēma man ir arī ar lielo vai mazo T otrās personas vienskaitļa uzrunā internetā, bet te es principii esmu izlēmusi par labu mazajam t ( izņemot e-pastus gan pagaidām). Attaisnojama man šķiet tikai lielā J lietošana, lai nošķirtu 2. personas daudzskaitli no cieņas izrādīšanas vienskaitļa.
Tomēr pieraduma pēc lielo T, gadās, lietoju vēl arī komentāros.
Bet nu ko, uzrakstījusi šo visu, nolēmu, ka man tomēr par smaiļiem nav taisnība - būšu labāk stilīga un tos nelietošu. Ja vien kāds mani nepārliecinās par pretējo.
Vispār velti tas nodarbina manas domas un kavē rakstīt brīvu un normālu Cibu ( vai tomēr cibu?).
Un varbūt jāliekas mierā un ne tikai nav jākaunas, bet jāsāk to lietot konsekventi un pamazām izstrādājot lietošanas noteikumus. Tiesa gan, es būtu kategoriski pret visādu :D, :p, ;), :-) oficializēšanu kā arī :) lietošanu lietišķajā sarakstē un dokumentos. Es, teiksim, negribētu būt darba ņēmējs, kurš saņem rīkojumu, ar kuru ir atlaists no darba "saskaņā ar DLK x pantu :("
Un vēl man ir interesants novērojums, ka daži cilvēki, kuri privātajā sarakstē līdz smailim konsekventi nekad nenolaižas, twitera formātā to tomēr atļaujas lietot.
Neliela problēma man ir arī ar lielo vai mazo T otrās personas vienskaitļa uzrunā internetā, bet te es principii esmu izlēmusi par labu mazajam t ( izņemot e-pastus gan pagaidām). Attaisnojama man šķiet tikai lielā J lietošana, lai nošķirtu 2. personas daudzskaitli no cieņas izrādīšanas vienskaitļa.
Tomēr pieraduma pēc lielo T, gadās, lietoju vēl arī komentāros.
Bet nu ko, uzrakstījusi šo visu, nolēmu, ka man tomēr par smaiļiem nav taisnība - būšu labāk stilīga un tos nelietošu. Ja vien kāds mani nepārliecinās par pretējo.
Vispār velti tas nodarbina manas domas un kavē rakstīt brīvu un normālu Cibu ( vai tomēr cibu?).
Comments
es gan netaisos atmest es nezinātu ko citu darīt lai parādītu ka es RIKTĪGI ŅIRDZU
(Reply to this) (Thread)
Vai tad ar :) var riktīgi paņirgt? Jeb tu par :DDD? Nē, jāizdomā kā paņirgt ar vārdiem.
Hei, bet varbūt nav tālu tas laiks, kad mēs frāzes un teimumus interneta sarakstē nobeigsim ar reālām skaņām?
Eu, bet man tagad jāguļ, sāk jau iedarboties!
Hei, bet varbūt nav tālu tas laiks, kad mēs frāzes un teimumus interneta sarakstē nobeigsim ar reālām skaņām?
Eu, bet man tagad jāguļ, sāk jau iedarboties!
(Reply to this) (Parent)
mans novērojums ir tāds, ka mēs mūsdienās pamatā tātad sazināmies rakstiskā formātā. t.i. bieži pat ja vieglāk ir piezvanīt, tad labāk uzrakstam epastu vai īsziņu. abi tie ir ātri un ērti, bet tiem ir tāda problēma, ka rakstiskā valoda bieži ir viegli pārprotama. piemēram, tas pats punkts nevis smailijs teikuma beigās var likties vēss. gana daudz teikumu, izteicienu var likties vēsi. tāpēc vieglāk ir pielikt to smailiju beigās, lai visiem ir skaidrs, ka nekāds vēsums nav, laikam ir tikai neprasme skaidri un draudzīgi izteikties.
es nezinu, kā bija agrāk, kad tika rakstītas vēstules. tās rakstīju pārāk agrīnā vecumā, lai tajās skaidrotu jebkādas situācijas, kas varētu būt pāprotamas. bet man liekas, ka arī tad izmantoju tādus vārdus kā joks vai haha, lai visiem būtu skaidrs kaut vai, ka tas nebija uzbrauciens, bet sarkasms.
kaut kā tā.
es nezinu, kā bija agrāk, kad tika rakstītas vēstules. tās rakstīju pārāk agrīnā vecumā, lai tajās skaidrotu jebkādas situācijas, kas varētu būt pāprotamas. bet man liekas, ka arī tad izmantoju tādus vārdus kā joks vai haha, lai visiem būtu skaidrs kaut vai, ka tas nebija uzbrauciens, bet sarkasms.
kaut kā tā.
(Reply to this) (Thread)
Man šķiet, nekādus "joks" vai "ha ha ha" nietoja, bet bija baigi spiest piedomāt pie vārdu izvēles, stila un vispār daudz plašāk un garāk izteikties, lai precīzi nodotu domu. Tad jau sanāk, ka, piemēram, Zoščenko vai O'Henri arī būtu bijis jāizmanto "joks!". Bet tagad nevienam na laika un neprot jau arī. Ar smailiju - kudī vienkāršāk. Un, tas varbūt arī ir valodas galvenais apdraudējums, ka šīs zīmes ļoti nemanāmi iznīcina spēju rakstiski spilgti izteikties.
Bet agrāk, papīra vēstulēs, bieži grēkoja ar daudzām izsaukuma zīmēm un enerģiskiem pasvītrojumiem.
tai pašā tviterī jau nemaz vairāk par 160 zīmēm nevar ierakstīt. tad jau arī jāsamierinās ar smailijiem emociju paušanai.
(Reply to this) (Parent)
Visam pievienojos. Tā smailiju problēma rodas no tā, ka virtuālā saziņa ir lielāka par fizisko saskarsmi tagad, un kaut kā ir jārisina ķermeņa valodas iztrūkums. Cilvēkiem, kas bieži tiekas, nav nepieciešamības savu intonāciju kaut kā pasvītrot, to var nolasīt tāpat. Tiem, kas tiekas retāk, vienkārši jābūt uzmanīgākiem lasītājiem un precīzākiem rakstītājiem. Klīrīgais Tu toties dažiem inteliģentiem velkas līdzi no mirušā epistulārā žanra, kam nav nekāda sakara ar patiesas cieņas paušanu, atšķirībā no oficiāli pieklājīgā Jūs lietišķajā sarakstē.
(Reply to this) (Thread)
Jā, precīzākiem rakstītājiem un pat apdāvinātiem. Un arī tādiem kaut kāda maza tekstiņa pieslīpēšana prasīs vairāk laika kā gribētos tam veltīt. Es piekrītu visam, ko teica alchemist un arī tu, tikai papildināju.0
|
smailijs ir nesmuks -kā zīme, bet nav jau nekas cits izgudrots, lai varētu emocionāli sarunāties, pārsvarā jau tagad viss notiek tikia tīklā (vienalga kādā)
(Reply to this) (Parent)
Galvenais neraksti ZOMFG LOL!11!1 ;p~~ Būtu vecumam un briedumam neatbilsoši. :)
Citādi, smailiji ir evolūcija un, manuprāt, laba. Ir daudz izteiksmes formu un elektroniskā sarakste bieži vien nav ne tuvu tas, kas vēstule. Tvīteris varētu būt kas līdzīgs telegrammai, bet bez telegrāfistes. Interesanti būtu redzēt telegrammas no cilvēkiem, kas sūtīja 10 dienā. Pieļauju, tur arī LOLkaķi būtu un smailiji.
Iespējams, padomju laikā bija vienkāršāk. Bija pāris valodas formas: sarunvaloda, slengs, literārā valoda, dzejnieku murgi un oficiālās atrunas. Literārā valoda bija normēta un komisija mainīja normas.
Tagad literārā valoda izmirst, laikrakstu kvalitāte netiek kontrolēta. Komisijas neņem galvā. Ir dažādas izteiksmes formas pēc sinhronitātes, daudzpusīguma, personīguma, ātruma, u.t.t. Katrai sava valoda un daudz kas pārklājas.
No otras puses redzēju P0kEM0nu žurnālu "Frank's". Tur ir literārā valoda, pilni teikumi un vārdi, kaut arī ikdienā hipsteri "sēž tviterī" un ar gaumi neizceļas. Tā ka vieniem un tiem pašiem cilvēkiem var būt dažādas izteiksmes formas dažādos kontekstos.
Citādi, smailiji ir evolūcija un, manuprāt, laba. Ir daudz izteiksmes formu un elektroniskā sarakste bieži vien nav ne tuvu tas, kas vēstule. Tvīteris varētu būt kas līdzīgs telegrammai, bet bez telegrāfistes. Interesanti būtu redzēt telegrammas no cilvēkiem, kas sūtīja 10 dienā. Pieļauju, tur arī LOLkaķi būtu un smailiji.
Iespējams, padomju laikā bija vienkāršāk. Bija pāris valodas formas: sarunvaloda, slengs, literārā valoda, dzejnieku murgi un oficiālās atrunas. Literārā valoda bija normēta un komisija mainīja normas.
Tagad literārā valoda izmirst, laikrakstu kvalitāte netiek kontrolēta. Komisijas neņem galvā. Ir dažādas izteiksmes formas pēc sinhronitātes, daudzpusīguma, personīguma, ātruma, u.t.t. Katrai sava valoda un daudz kas pārklājas.
No otras puses redzēju P0kEM0nu žurnālu "Frank's". Tur ir literārā valoda, pilni teikumi un vārdi, kaut arī ikdienā hipsteri "sēž tviterī" un ar gaumi neizceļas. Tā ka vieniem un tiem pašiem cilvēkiem var būt dažādas izteiksmes formas dažādos kontekstos.
PATS GALVENAIS... :;->, mamprāt, ir neiedomāties, ka „kaut kā, vot, tieši tā” ir PAREIZI. Dieva doti un neapstrīdami faking pareizi.
tēma par emotikōniem jeb emocionālajām pietur-zīmēm ir gana plaša, turklāt tajā izpratne par zīmēm pārklājas ar vēl plašāko — kas vispār ir pareizi, tā ka baidos izplūst.
gan Ciba, gan ciba ar to mums arī ir dārga, ka pareizības interpretācijas svārstību tolerance visbiežāk ir lielāka nekā citos rakstītajos mēdijos.
es nezinu, vai smailiji ir akurāt evolūcija (bet man ir problēmas ar dažas labas evolūcijas izpratni, neslēpšu), bet attīstība/kustība gan. un pozitīva tādā ziņā, ka vēlāk, kad patreizējais bardaks izlīdzināsies, tie, iespējams Rakstam būs devuši kādu interesantu mutāciju.
> Vispār velti tas nodarbina manas domas un kavē rakstīt brīvu un normālu Cibu ( vai tomēr cibu?).
ne velti, ne velti. tiCī bu, mās :)
tēma par emotikōniem jeb emocionālajām pietur-zīmēm ir gana plaša, turklāt tajā izpratne par zīmēm pārklājas ar vēl plašāko — kas vispār ir pareizi, tā ka baidos izplūst.
gan Ciba, gan ciba ar to mums arī ir dārga, ka pareizības interpretācijas svārstību tolerance visbiežāk ir lielāka nekā citos rakstītajos mēdijos.
es nezinu, vai smailiji ir akurāt evolūcija (bet man ir problēmas ar dažas labas evolūcijas izpratni, neslēpšu), bet attīstība/kustība gan. un pozitīva tādā ziņā, ka vēlāk, kad patreizējais bardaks izlīdzināsies, tie, iespējams Rakstam būs devuši kādu interesantu mutāciju.
> Vispār velti tas nodarbina manas domas un kavē rakstīt brīvu un normālu Cibu ( vai tomēr cibu?).
ne velti, ne velti. tiCī bu, mās :)
(Reply to this) (Parent)
smaidiņus bieži automātiski pievieno tur, kur runājot šajā sarunas vietā in person pasmaidītu ("foršs ieraksts", "bildē labi izskaties" utt.). man tā liekas gaumīgāka intonācijas norāde nekā, teiksim, izsaukuma zīme, kāda ir pirmssmaidiņu tradīcija.
|
es patiesibā jau sen nelietoju smailijus, jo esmu pārgājusi uz ;_; un >_< u.c. un ari no tiem jau atradinājusies atpakaļ līdz hh un lol.
bet, atzīšos, ka vakar īsziņā nosūtīju Tev smaidiņu, jo nevēlējos situāciju, ka rodas pārpratumi par ;_; nozīmi.
bet, atzīšos, ka vakar īsziņā nosūtīju Tev smaidiņu, jo nevēlējos situāciju, ka rodas pārpratumi par ;_; nozīmi.
(Reply to this) (Thread)
Pārpratums būtu bijis baigais, jo es šo zīmi nepazīstu, uztvertu par ņirgāšanos un nebūtu vispār aizgājusi ciemos! Bet nu arlabunakti, rīt darbs, mamma jau saka, lai griežu nost gaismu.
(Reply to this) (Parent)
es kādu laiku arī mēģināju iztikt bez.
bet tad es izklausījos pārāk skarba, asa, tieša un sarkastiska.
..) to tomēr bišku atšķaida.
bet tad es izklausījos pārāk skarba, asa, tieša un sarkastiska.
..) to tomēr bišku atšķaida.
Es diezgan konsekventi cenšos nelietot smailijus savos Cibas ierakstos, komentāros un tviterī gan lietoju. Kā jau te minēja - smailiju nelietošana ļoti liek piedomāt pie paša teksta, lai tajā izpaustu attiecīgās emocijas. Komentāros un tamlīdzīgos īstekstos īsti negribas iespringt (kā arī ir lielāka iespēja, ka sarunbiedrs kaut ko pārpratīs).