blond

mans novērojums ir tāds, ka mēs mūsdienās pamatā tātad sazināmies rakstiskā formātā. t.i. bieži pat ja vieglāk ir piezvanīt, tad labāk uzrakstam epastu vai īsziņu. abi tie ir ātri un ērti, bet tiem ir tāda problēma, ka rakstiskā valoda bieži ir viegli pārprotama. piemēram, tas pats punkts nevis smailijs teikuma beigās var likties vēss. gana daudz teikumu, izteicienu var likties vēsi. tāpēc vieglāk ir pielikt to smailiju beigās, lai visiem ir skaidrs, ka nekāds vēsums nav, laikam ir tikai neprasme skaidri un draudzīgi izteikties.

es nezinu, kā bija agrāk, kad tika rakstītas vēstules. tās rakstīju pārāk agrīnā vecumā, lai tajās skaidrotu jebkādas situācijas, kas varētu būt pāprotamas. bet man liekas, ka arī tad izmantoju tādus vārdus kā joks vai haha, lai visiem būtu skaidrs kaut vai, ka tas nebija uzbrauciens, bet sarkasms.

kaut kā tā.

(Reply to this) (Thread)

+1

(Reply to this) (Parent)

Man šķiet, nekādus "joks" vai "ha ha ha" nietoja, bet bija baigi spiest piedomāt pie vārdu izvēles, stila un vispār daudz plašāk un garāk izteikties, lai precīzi nodotu domu. Tad jau sanāk, ka, piemēram, Zoščenko vai O'Henri arī būtu bijis jāizmanto "joks!". Bet tagad nevienam na laika un neprot jau arī. Ar smailiju - kudī vienkāršāk. Un, tas varbūt arī ir valodas galvenais apdraudējums, ka šīs zīmes ļoti nemanāmi iznīcina spēju rakstiski spilgti izteikties.
Bet agrāk, papīra vēstulēs, bieži grēkoja ar daudzām izsaukuma zīmēm un enerģiskiem pasvītrojumiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tai pašā tviterī jau nemaz vairāk par 160 zīmēm nevar ierakstīt. tad jau arī jāsamierinās ar smailijiem emociju paušanai.

(Reply to this) (Parent)